Pasaules uzskats ir katra cilvēka pieņemta zināšanu un uzskatu sistēma par pasauli un savu vietu tajā, par pasaules vietu cilvēkā, tā ir cilvēka attieksmi pret pasauli un sevi. Pasaules uzskats nosaka cilvēka mērķus, ideālus, ticību un vērtību sistēmu.
Psiholoģijā pasaules uzskats tiek definēts kā daļa no katra indivīda identitātes, ar ko viņš kontrolē mijiedarbību ar vidi, kā arī ievieš dzīvē kārtību, palielina pārliecību par drošību un pareizo dzīves ceļu, uztur sociālo kārtību.
Filozofijā par pasaules uzskatu sauc nevis haotisku un pretrunīgu priekšstatu jucekli, bet gan saskaņotu un sistematizētu uzskatu un pārliecību kopumu par visa esošā būtību un nozīmi, par cilvēka dzīves jēgu, vietu un lomu esībā.
Domu un uzskatu sakārtotība nav iespējama bez filozofiskiem atzinumiem, tādēļ varam teikt, ka ar filozofiju nesaistīta pasaules uzskata nemaz nav.
Mūsdienās visbiežāk tiek runāts par filozofisko pasaules uzskatu, kas katram cilvēkam, katrai domājošai būtnei ir atšķirīgs, individuāls, tikai šī cilvēka pasaules uzskats, taču nereti tiek minēti mitoloģiskais, reliģiskais un zinātniskais pasaules uzskats.
Sasaistot iepriekš minētos trīs pasaules uzskatus ar kultūras, civilizācijas un cilvēces attīstības vēsturi, var gandrīz droši teikt, ka šie atsevišķi izdalītie pasaules uzskata veidi ir cilvēces domāšanas secīgi attīstības posmi, kas radušies un nostiprinājušies kādā konkrētā laika periodā.
Ja cilvēka un pasaules izcelšanos skaidrojam no zinātniskā viedokļa – pasaule radusies no vissīkākās matērijas daļiņas, cilvēks evolūcijas gaitā attīstījies no pērtiķveidīgajiem. Pirmatnējā cilvēka vienīgās vajadzības ir tieši tādas pašas kā mūdienu cilvēka primārās vajadzības – ēdiens, miegs, drošība, tacu laika gaitā šis pirmatnējais cilvēks attīstās, attīstās viņa vajadzības, vēlmes un, pats galvenais, domas. Cilvēks sāk prātot – kas tad īsti es esmu, kāpēc es esmu un kas ir pasaule ap mani? Un šajā brīdi, kad viņš sāk mocīties pārdomās par savu esību, sākas cilvēces domas un filozofijas attīstība.
Pirmatnējā izpratne par pasauli un cilvēka lomu tajā dažādām tautām un kultūrām detaļās ir atšķirīga, tacu kopējais pasaules uzskats diezgan līdzīgs. Novērtējot savus spēkus un iespējas, iegūstot pieredzi par cilvēku dzīves ciklu, tai skaitā par vājumu un mirstīgumu, tiek secināts, ka notikumus ietekmēt pats cilvēks nevar, tāpēc tiek pieņemts, ka pasauli ir radījuši un cilvēka dzīvi vada kādi augstāki spēki. Šo spēku lēmumus var ietekmēt ar pielūgšanu, upurēšanu un dažādiem rituāliem.
Dažādām tautām raksturīga dabas objektu, spēcīgu dzīvnieku u.c. pielūgšana, lai piesaistītu sev veiksmi, laimi un visu pārējo, ko vēlas arī ikviens mūdienīgs cilvēks. Vienīgais pastāvošais pasaules uzskats ir mitoloģiskais uzskats. Cilvēka dzīve norisinās divās paralēlās pasaulēs – šai saulē un viņsaule. Tiek uzskatīts, ka pēc nāves katrs nonāk viņsaulē un savu dzīvi turpina tur. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, cilvēki savu dzīvi viņsaulē uzskata par tikpat ķermenisku un fizioloģisku kā šai saulē, tādēļ
apbedījumos līdzi tiek doti sadzīves priekšmeti, nauda,ieroci, vērtslietas, nereti arī dzīvnieki, lai aizgājējam būtu vieglāk uzsākt savu dzīvi tur – Veļu valstībā. Acīmredzot šajā laikā nāve tiek uzskatīta par vienkāršu pārcelšanos uz “citiem medību laukiem” burtiskā nozīmē, cilvēku iztēle vēl nav atdalījusi ķermenisko un dvēselisko daļu, ikkatrs savu dzīvi pēc nāves turpina tieši tāpat, tikai citā vietā.
…
