Nav tādas vienas noteiktas definīcijas, kura paskaidrotu kas tieši ir korupcija, tāpēc definīcijas ir ļoti līdzīgas.
To ,kas ir korupcija definē valsts likumi. Parasti korupcija tiek definēta kā amatpersonu kukuļošana ar mērķi pārkāpt noteikumus, kuri tam būtu jāievēro. Taču papildus juridiskajai pieejai pastāv arī korupcijas definīcijas no sabiedriskās domas un sabiedriskā labuma pozīcijas. Korupciju kā pārkāpumu definē likums, taču tā nav pieņemama arī no sabiedrības viedokļa kā ētikas neievērošana un no politikas viedokļa – kā neturēts solījums kalpot pilsoņiem. Pēc korupcijas pētnieka Roberta Klitgārda (Robert Klitgaard) domām, „korupcija pastāv tad, ja indivīdam nelikumīgi svarīgākas ir personiskās, nevis tautas intereses un ideāli, kam viņš apņēmies kalpot.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā korupcija tiek definēta kā „kukuļošana vai jebkura cita valsts amatpersonas rīcība, kas vērsta uz to, lai, izmantojot dienesta stāvokli, savas pilnvaras vai pārsniedzot tās, iegūtu nepelnītu labumu sev vai citām personām. Nošķir politisko korupciju no administratīvās jeb birokrātiskās korupcijas. Politiska korupcija pastāv tad, kad augstākās valsts amatpersonas pieņem likumus vai izstrādā un ievieš politiku savās privātajās interesēs, proti, lai noturētos pie varas, vairotu bagātību vai palielinātu ietekmi. Administratīvā korupcija pastāv politikas ieviešanas posmā tādās institūcijās kā policija, muita, licenču, atļauju, dokumentu izsniegšanas vai nodokļu iekasēšanas institūcijās u.tml.
Sociālajās zinātnēs tiek plaši izmantotas šādas korupcijas definīcijas: korupcija ir „uzvedība, kas novirzās no publiskās lomas (vēlētās vai nozīmētās) formālajiem pienākumiem, lai gūtu privātu (personīgo, ģimenes vai kliķes) labumu bagātības pieauguma vai statusa paaugstināšanas formā” (Colin Nye); korupcija ir „uzvedība, kas novirzās no formālajiem uzvedības noteikumiem, kuri nosaka publisko varu pārstāvošās personas rīcību, vadoties no tādiem privātiem motīviem, kā bagātība, vara vai statuss.
Korupcija ir dienesta stāvokļa izmantošana savtīgos nolūkos (savu vai tuvu cilvēku interesēs), kā arī amatpersonu pērkamība.
