Jau antīkajā pasaulē bija zināma nozīme veselības un skaistuma kopšanā. Senajā Persijā pazina piena labvēlīgo ietekmi uz ādu. Senās tautas bija sapratušas, ka rūpes par ķermeni labvēlīgi ietekmē garastāvokli un līdz ar to cilvēka izskatu. Jau Homēra “Odisejā“ sīki tika aprakstīta vannošanās un ieziešanās ar smaržīgām ziedēm. Ļoti svarīga cauri gadsimtiem ir bijusi pirts. Kulmināciju ķermeņa kopšanas kults sasniedza Senajā Romā, bet līdz ar tās sabrukumu aizmirsās visas zināšanas par kosmētiku. Mazgāšanos uzskatīja pat par grēcīgu nodarbi.Par ekstravaganci uzskatīja arī zobu tīrīšanu. Vēl pat
18. gs augstdzimušās ģimenēs zobi esot tīrīti reizi mēnesī.Tajā pat laikā itālis Farrīni atklāja odekolona izgatavošanas recepti, jo nemazgātie ķermeņi stipri smakoja, bet smaržūdeņi bija ļoti dārgi. Latvijas laukos visa kosmētika sastāvēja no peldēšanās ūdenī un pēršanās pirtī. Vecenītes pazina arī dažādo zāļu novārījumus un to labvēlīgo ietekmi uz ādu, tāpēc ūdens un novārījumi bija vienīgais pieejamais ārstniecības un kosmētikas līdzeklis. 15. gs sākās Renesanses kultūras uzplaukums un cilvēki sāka pētīt senos rakstus, tādejādi atrazdami ziņas par ķermeņa kopšanu un tā skaistumu. 19.gs attīstījās personīgā higiēna un par skaistu tika atzīts dabiski skaists ķermenis. Ja agrāk par skaistām uzskātīja sievietes ar “aristokrātisku sejas bālumu”, tad tagad par ideālu uzskata veselīgu, sārtu sejas ādu.
Kosmetoloģiju iedala:
1.Higieniskā un profilaktiskā kosmetoloģija.
2.Ārstnieciskā kosmetoloģija.
3.Ķirurģiskā un plastiskā kosmetoloģija.
4.Dekoratīvā kosmetoloģija.
Sīkāk savā darbā es apskatīšu tikai vienu no šīm daļām…
