Tāds kriminālprocesa institūts kā atteikšanās ierosināt krimināllietu, ir plaši izplatīts un tiek pielietots praktiskajā darbā. Darba autors pats vairāk nekā desmit gadu strādā LR IeM Valsts policijas struktūrās un pēdējo gadu laikā pats tieši saskaras ar nepieciešamību pieņemt procesuālus lēmumus par atteikšanos ierosināt krimināllietu, jo tas ietilpst viņa amata pienākumos. Šāda iemesla dēļ arī tika izraudzīts šis studiju darba temats, ar vēlēšanos dziļāk izprast šās kriminālprocesa stadijas pamatus un būtību.
Ikdienas darbā Valsts policijas amatpersonai, kura izskata personu iesniegumus un pieteikumus, nemitīgi nākas saskarties ar tendenciozitāti no vadības puses. Šāda pieeja tiek pamatota ar rūpēm par labiem statistikas rādītājiem noziedzības apkarošanā un policijas darbā. Par tādiem momentiem, kā policijas pienākums palīdzēt iedzīvotājiem viņu tiesību, brīvību un interešu aizsardzībā, personas tiesības uz iesnieguma objektīvu un vispusīgu izskatīšanu, netiek domāts. Rezultātā amatpersona, kas pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu, ir spiesta pielietot dažādus leksiskus, stilistiskus, tiesiski formālus trikus, lai izlavierētu starp likuma prasībām, vadības prasībām un iesnieguma vai pieteikuma autora tiesībām prasīt no attiecīgām iestādēm objektīvu viņa pieteikuma izskatīšanu. Tas rada pamatu iedzīvotāju sūdzībām, un daļa no tām tiešām ir pamatotas, jo uz iesniegumiem saņemtās atbildes no Valsts Policijas iestādēm ir ar tik formālu un neloģisku saturu, kas robežojas ar bezkaunību. Tiek pārkāpta viena no cilvēka pamattiesībām, kas noteikta Satversmes 104.pantā, proti, ikvienam ir tiesības vērsties valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.
Šīm parādībām pretī stāties iespējams tikai ar dziļām un vispusīgām zināšanām, kuras var reāli pielietot praksē. Autors savā darbā centās iedziļināties un tuvāk iepazīt tieši jautājumu par krimināllietas ierosināšanas atteikšanu. Šajā procesā nācās saskarties ar faktu, ka literatūrā jautājums par atteikšanos ierosināt krimināllietu ir maz apskatīts un analizēts. Pēdējie Kriminālprocesa kodeksa komentāri ir izdoti 1986. gadā, tiem drīz varēs atzīmēt 20 gadu jubileju. Šajā sakarā var atzīmēt, ka Krievijā jau ir stājies spēkā jauns kriminālprocesa kodekss, kas ir ievērojams solis uz priekšu, salīdzinājumā ar KPFSR kriminālprocesuālo likumdošanu. Jaunajam Krievijas kriminālprocesa kodeksam seko līdzi dažādu autoru izdoti komentāri un mācību grāmatas, kuras var izmantot teorijas apgūšanai, ciktāl tās nav pretrunā ar Latvijā spēkā esošajām kriminālprocesuālajām normām. Kriminālprocesa normu pielietošana ir apskatīta dažos tiesību zinātnieku rakstos, to var izprast no tiesu lēmumiem un spriedumiem, atsevišķiem prokuratūras priekšrakstiem. Tas būtu izskaidrojams ar apstākli, ka daudzus gadus tika gaidīts un beidzot sagaidīts jaunais Kriminālprocesa likums, kura izstrādāšana un pieņemšana bija neglābjami ievilkusies. Tiesību zinātnieki nevēlas komentēt tiesību normas, kas kuru katru brīdi var būt novecojušas vai atceltas. Iepriekš minētie apstākļi var būt par pamatu samērā brīvai Kriminālprocesa kodeksa un arī Krimināllikuma normu interpretācijai, kas noved pie formalitātes iesniegumu izskatīšanā, lēmumu pieņemšanā un rada iedzīvotāju neapmierinātību par viņu tiesību un brīvību nepietiekošu aizsardzību. …
