Nobeigums
Apkopojot studiju darbā izpētīto, autore ir nonākusi pie šādiem secinājumiem:
• kriminālprocesuālā imunitāte ir Satversmē un citos normatīvajos aktos noteikta izņēmuma tiesība pār vispārpieņemtajiem cilvēku vienlīdzības likuma un tiesas priekšā principiem, kas dažādos apmēros piemīt konkrēti likumos noteiktām personām;
• kriminālprocesuālās imunitātes institūts Latvijas krimināltiesībās nav plaši izpētīts un tās normatīvajā regulējumā ir konstatējamas būtiskas problēmas, kas novēršamas, grozot konkrētus normatīvos aktus;
• kriminālprocesuālo imunitāti regulējošie normatīvie akti dažādām ar imunitāti apveltītām amatpersonām būtiski atšķiras, kā arī tie nav veidoti kopsakarā pēc vienotas, loģiskas shēmas;
• studiju darbā norādīto normatīvo aktu grozīšana ir nepieciešama, lai atrisinātu kriminālprocesuālās imunitātes praksē nenoregulētās problēmas;
• diplomātiskā un konsulārā imunitāte ir vienīgās, kur personai, pildot dienesta pienākumus, arī ģimenes locekļi un nolīgtais personāls dažādos pamēros ir apveltīti ar imunitāti.
• jāgroza Satversmes 29.pants, jo par smagu vai sevišķi smagu nozieguma pastrādāšu nav samērīgi vēl papildus lemt par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā.
• jāgroza Kriminālprocesa likuma 404.pants, lai prokuroram būtu tiesības atkārtoti vērsties institūcijā ar ierosinājumu par kriminālvajāšanas uzsākšanu.
• jāpapildina likuma „Par tiesu varu” 13. pants, lai amatpersonu imunitātes apmēri tiktu pēc iespējas noteikti loģiski, pēc vienas shēmas, vienā likumā.
Autore izvirza šādus priekšlikumus:
• grozīt Satversmes 29.pantu, izsakot to jaunā redakcijā: „Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Saeimas locekli var aizturēt, ja to notver pie paša smaga vai sevišķi smaga nozieguma pastrādāšanas. Ja Saeimas loceklis ir notverts smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, tad divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam”.
…
