Tiesiskā attīstība Latvijā, neskatoties uz daudzajām konfliktsituācijām un politisko spēku pretrunām, risinās vienmērīgi.
Nacionālās neatkarības periodā no 1919.gada vispirms ir spēkā no Krievijas pārņemtais 1903.gada Sodu likums. 1933.gadā izstrādātais Latvijas Sodu likums turpina Krievijas krimināltiesību tradīcijas. Kārļa Ulmaņa diktatūra ir nopietns šķērslis liberālai tiesiskas valsts attīstībai, un vācu okupācija 1940.gadā lielā mērā kavē krimināltiesību pozitīvu virzību. Pēc 1944.gada Latvijā spēkā ir padomju krimināltiesības. Pēc neatkarības atgūšanas 1990.gadā Latvijas valsts tiecas pēc savas nacionālās identitātes arī krimināltiesībās.
Krimināltiesību attīstību 20.gs. Latvijā raksturo mainīgais priekšstats par noziedzīga nodarījuma izdarītāju. Neatkarības gadu, komunistiskā režīma, kā arī mūsdienu Latvijas krimināltiesībām ir kopēja iezīme: izpratne par noziedzīga nodarījuma izdarītāju un viņa nopelnīto sodu atspoguļo ne tikai attiecīgo krimināltiesību līmeni, bet arī sabiedrību kopumā.
1918 - 1922
1903.gada Krievijas Sodu likums
Par pamatu “likumiskai attieksmei” pret noziedzīgu nodarījumu tiek ņemts 1903.gada 22.martā cara Nikolaja II apstiprinātais kriminālkodekss - Krievijas Sodu likuma projekts.
Jaunā Latvijas valsts, atbrīvojusies no sabrūkošās Krievijas impērijas, atrodas daudzu neatrisinātu problēmu priekšā. Tā vēlas atbrīvoties gan no Krievijas, gan no Vācijas ietekmes, attīstot savu tiesību sistēmu. 1919.gada 5.decembrī Latvijas Tautas padome nolemj atstāt spēkā tos Krievijas impērijas likumus, kuri nav pretrunā jaunās republikas tiesību pamatprincipiem. Vienlaikus pārejas perioda valdība strādā pie daudziem dekrētiem un administratīviem rīkojumiem. Gluži praktisku apsvērumu dēļ tiek pārņemts 1903.gada Krievijas Sodu likums.…
