Kristietība un Romas valsts I – IV gs. m.ē.

Referāta mērķis:
Mēģināt izskaidrot kā kristietība no vergu un nabago iedzīvotaju reliģijas kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju, sākot ar pirmajiem soļiem līdz Konstantīna laikiem.

Refetata uzdevumi:
Balstoties uz avotiem – oriģinālajiem tekstiem un pētniecisko literatūru, noskaidrot kristietiskās reliģijas attīstības posmus no mazākuma reliģijas līdz varenās impērijas oficiālās relīģijas, pievēršot uzmanību ekonomiskajām, politiskajām un militārajām pārmaiņām, kuras notika impērijā, un kuras bija saistītas ar kristietības attīstību.

Referāta tēzes.

1.Pirmas kristiešu kopienes sastavēja no vergiem un pilsētas nabagajiem, parasti no imigrantu vidus.
2.Romieši sākumā neatšķira kristiešus no ebrejiem, bet kristietību – no jūdaiskās mācības.
3.Kristietiskās relīģijas atbalstītaju skaitam pieaugot tā pārvērtās par opozīciju oficiālajam kultam.
4.Kristietiskajām kopienēm attīstoties un paplašinoties paradās kristietiskā baznīca.
5.Kristiešu masveidīgas vājāšanas ir sākušās imperatora Nerona laikā I gs. 60. gados.
6.Ar laiku kristietība iespiežās visaugstākajās aprindās.
7.Sēveru ķeizariskās dzimtas laikmetā (II gs. beigās) radās pirmās pazīmes, kas liecināja par centieniem samierināt kristietību ar valsts varu.
8.III gs. attiecības starp kristietību un imperiju Romā nebija tik sasprindzinātas ka provincēs, kur notika daudzas vajāšanas akcijas.
9.IV gs. sākumā, Konstantīnam nakot pie varas Rietumos, tika izdots edikts par tolerantu attieksmi pret kristiešiem; 324. g., Konstantinam uzvarot Licīniju, kristietība kļuva par oficiālo relīģiju.…