313.g Romas imperators Konstantīns legalizē kristietību. Bagātie ticīgie var brīvi ziedot naudu, un baznīcai ir atļauts šos krājumus lietot, rūpējoties par nabadzīgajiem cilvēkiem.
Lai kristietisms no mazākuma reliģijas, kas izteica dziļu tautas neapmierinātību ar valdošajām aprindām un uz kuru impērijas varas orgāni raudzījās ar neuzticību, kļūtu par pieciestu, pēc tam – par izredzētu reliģiju, un, beidzot, par atzītu vienīgo likumīgo kultu, bija vajadzīgs gandrīz simt gadu ilgs periods, sākot ar Konstantīna laikiem 4. gs. Sākumā līdz pat Teodosija nāvei 395.gadā.
Šī pārtapšana nebija nepārtraukts tiešs process, ne arī valsts orgānu vienpusīgs pasākums ideoloģiskos nolūkos. Sākot ar pirmajiem soļiem un līdz Konstantīna laikiem, pati kristīgā baznīca bija nogājusi garu ceļu no stihiskām pašpārvaldes formām līdz hierarhiskai valdībai, no sabiedrības radikālas pārvāršanas gaidām līdz pastāvošās iekārtas atzīšanai, no laicīgās pasaules noniecināšas līdz mēģinājumam kontrolēt tradicionālos mehānismus, ar kuriem tiek īstenota “vara pār pasauli”.
Sajā periodā impērijas ekonomiskajā, politiskajā un militārajā struktūrā vērojamas vairākas būtiskas pārmaiņas:
1)Verdzības sistēma kā sabiedrisko attiecību pamatforma pārdzīvo krīzi uz zaudē līdzšinējo efektivitāti ne tikai uz laukiem, bet arī pilsētā.
2)Padziļinājās zemnieku nabadzība
3)Pilsētas vergus vēl izmantoja namu un sabiedrisko objektu celtniecībā, mājas darbos, ceļu būvē un kravu pārvadāšanā.
Smagā un rafinētā nodokļu politika, uzticēta desmitiem tūkstošu pērkamu un mantkārīgu nodokļu ievācēju, atbalstīja plašo birokrātiju, kas dzīvoja uz verdzināto tautu rēķina.…
