Kristietība radās mūsu ēras pirmā gadsimta otrajā pusē Romas impērijā, kad Jeruzalemi iekaroja Nebukadnecars II1, un vairāki tūkstoši ebreju ģimeņu tika izsūtītas uz dažādām vietām, tai skaitā arī uz Romu, kur viņi dzīvoja gūstā. Tas aprakstīts arī Bībelē – Daniela grāmatā.
Sākotnēji bija jūdaisma2 sekta, kas pauda apspiestās tautas ilgas pēc atbrīvotāja (pestītāja). Šie uzskati galvenokārt izplatījās trūcīgo iedzīvotāju un vergu vidū. Idejiski kristietība iziet no austrumzemzemju reliģiskās mitoloģijas un atsevišķiem antīko filozofu priekšstatiem. Tās patiesais sākums bija tad, kad ap 4. gadu pirms mūsu ēras Jeruzalemē (Izraēlā) pasaulē nāca Jēzus Kristus. Viņš bija jūdu gaidītais pestītājs – mesija. Kristieši tic, ka viņš bija Dieva dēls, kas nācis pasaulē, lai atbrīvotu cilvēkus no grēka un ļaunuma. 33 gadu vecumā viņš sāka dziedināt slimos cilvēkus un sludināt ticību, kas aizstāvēja visus izstumtos. Viņš sludināja, ka „mīlestība un kalpošana ir svarīgāka nekā visi ebreju baušļi”. Kad mūsu ēras 30. gadā Jēzus Kristus ienāca Jeruzalemē viņš tika sagūstīts un sodīts ar nāvi. Pirms nāves Jēzus Kristus ar saviem tuvākajiem mācekļiem dalījās maltītē, kas sastāvēja no maizes un vīna. Tā radās Svētais Vakarēdiens, kur dievlūdzēji saņem Jēzus Kristus miesu un asinis (maizi un vīnu)3. Viņa mācekļi sludināja, ka Jēzus Kristus pēc trim dienām augšāmcelsies. Šie mācekļi arī izveidoja pirmo baznīcu. Vēlāk viņiem pievienojās vairāki tūkstoši sekotāju.…
