Krusta kari Latvijas teritorijā 13.gadsimtā

3.5. Zemgaļu brīvības cīņu ceturtais posms: (1286-1290)
Gribēdami pakļaut Zemgali savai varai, vācieši 1286.gada ziemā uzcēla Svētkalna pili blakus Tērvetei. Zemgaļi saprata kādas briesmas viņiem draud no vācu tuvuma. Ar visu uzbrucēju varonību un lielajiem upuriem tas tomēr neizdevās. Tad zemgaļi spēra izmisuma soli: viņi paši nodedzināja Tērvetes pili un pilsētu, glābdamies no vācu tuvuma, aizgāja uz Rakti un citiem atklātiem Zemgales novadiem. Tomēr cīņu vēl zemgaļi nepārtrauca. 1287.gadā zemgaļi gāja nakts uzbrukumā pret Rīgu, kur sakāva vācu karaspēka nodaļu, bet pašu pilsētu viņiem neizdevās. Pēc tam zemgaļi izpostīja Ikšķiles novadu. Vācu karaspēks dzinās zemgaļiem pakaļ un panāca viņus pie Garozas upes. Kaujā zemgaļi sakāva vāciešus un kaujā krita ordeņa mestrs. Tomēr šī kauja nedeva, ko zemgaļi bija cerējuši, jo vācieši neatstāja zemgaļu zemi. Atriebdamies vācieši nākošajā gadā iebruka Zemgalē un nodedzināja Dobeles, Raktes un Sidrabenes pilsētas. Liela daļa iedzīvotāju tika apkauta. Tākā zemgaļi nepadevās vācieši 1289.gada vasarā uzsāka no Svētkalna pils zemgaļu lauku un iedzīves sistemātisku postīšanu. Zemgalē izcēlās šausmīgs bads. Negribedami padoties dēļ bada Dobelnieki devās gan uz Rakti gan uz Lietuvu. Bet arī Rakti zemgaļie bija spiesti atstāt. Beidzamo glābiņu meklēja Sidrabenes pilī ko no pārējiem novadiem šķīra meži. Bet arī tur vajātāji nedeva mieru. Beidzot Sidrabieši pameta dzimteni un devās uz Lietuvu, visi palikušie bija spiesti padoties vāciešiem. 1290.gadā vācieši nodedzināja Sidrabenes pili līdz pamatiem.1

…