Kas tad īsti ir krusta kari jeb svētais karš? Tie ir karagājieni pret citas ticības cilvēkiem un tautām kristīgās ticības aizstāvēšanas vai izplatīšanas vārdā.
11. gadsimta otrajā pusē Palestīnu iekaroja seldžuki. Tāpēc 1095. gadā Klermonā notika koncils, kura laikā pāvests Urbāns II aicināja sākt svēto karu pret neticīgajiem. Tā dalībnieki uz apmetņiem uzšuva krustus. Tādēļ viņus sāka saukt par krustnešiem.
Svētajā karā vēlējās piedalīties gan bruņinieki, gan parasti cilvēki, kas nebija saistīti ar militārām lietām. 1096. gada pavasarī milzīgs pūlis svētceļnieku, kuru vidū bija vairākums nabagu cilvēku, kopā ar mūku Pēteri no Amjēnas devās uz Jeruzalemi.Iespējams daudzi devās šajā ceļojumā, jo bija pārliecināti par to, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur satiekas zemes un debesu valstības, vai daži grēcinieki tādēļ, jo uzskatīja, ka no turienes uzreiz varēs nokļūt paradīzē. Tomēr viņi nesasniedza savu mērķi.
Jau 1096. gada vasarā pirmajā krusta karā devās vairs nevis nabagi, bet gan labi apbruņoti bruņinieki, tomēr tiem pašiem vairs nebija atlikuši daudz īpašumu, jo apbruņoties tiem vajadzēja pašiem, un tas maksāja dārgi. Tikai pēc trim gadiem tie sasniedza savu mērķi – Jeruzalemi, un pēc piecu nedēļu ilga aplenkuma tie beidzot ieņēma Jeruzalemi. Pēc gada tika nodibināta Jeruzalemes karaliste un vēlāk arī Tripoles un Edesas grāfiste, Antiohijas hercogiste, kā arī Mazarmēnijas un Kipras karaliste. Šīs valstis bija ļoti vājās, tādēļ tika rīkoti arvien jauni un jauni krusta karu karagājieni.
Vēl viens iemesls kādēļ krusta karotāji devas uz Baltijas piekrasti bija tas , ka Eiropā sāka trūkt apstrādājamas zemes, kas atkal izraisīja cilvēku nabadzību.
Ļoti daudzus krusta karotājus patiesībā interesēja tikai laupīt un iegūt lielu bagātību uz vietējo iedzīvotāju reķina.
Politiskā situācija krasi mainījās 1204. gadā, kad Ceturtā Krusta kara rezultātā krustneši ieņēma Austrumu Ortodoksās baznīcas centru Konstantinopolē un nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju (1204-1261). …
