Es izvēlējos rakstīt par šo tēmu, jo mani interesē krusta kari, dažādie bruņinieku ordeņi, kā arī tas, kā bruņinieki, kuri it kā cīnījās pret neticīgajiem īstenībā kļuva savtīgi. Manuprāt, šī tēma ļaus man uzzināt daudz ko jaunu par krusta kariem un dažādām valstīm, kas tajos bija iesaistītas, ieskaitot Latviju. Tāpat, šā projekta pētnieciskajā daļā es centīšos aptaujāt cilvēkus, lai uzzinātu, ko viņi domā par ašajiem krusta kariem. Šis projekts man pavērs iespēju uzzināt daudz ko jaunu par vēsturi un par Krusta kariem.
Kas tad īsti ir krusta kari jeb svētais karš? Tie ir karagājieni pret citas ticības cilvēkiem un tautām kristīgās ticības aizstāvēšanas vai izplatīšanas vārdā.
11. gadsimta otrajā pusē Palestīnu iekaroja seldžuki. Tāpēc 1095. gadā Klermonā notika koncils, kura laikā pāvests Urbāns II aicināja sākt svēto karu pret neticīgajiem. Tā dalībnieki uz apmetņiem uzšuva krustus. Tādēļ viņus sauc par krustnešiem.
Svētajā karā vēlējās piedalīties gan bruņinieki, gan parasti cilvēki, kas nebija saistīti ar militārām lietām. 1096. gada pavasarī milzīgs pūlis svētceļnieku, kuru vidū bija vairākums nabagu cilvēku, kopā ar mūku Pēteri no Amjēnas devās uz Jeruzalemi. Varbūt daudzi devās šajā ceļojumā, jo bija pārliecināti par to, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur satiekas zemes un debesu valstības, vai daži grēcinieki tādēļ, jo uzskatīja, ka no turienes uzreiz varēs nokļūt paradīzē. Tomēr viņi nesasniedza savu mērķi.
Jau 1096. gada vasarā pirmajā krusta karā devās vairs nevis nabagi, bet gan labi apbruņoti bruņinieki, tomēr tiem pašiem nebija atlikuši daudz īpašumu, jo apbruņoties tiem vajadzēja pašiem. Tikai pēc trim gadiem tie sasniedza savu mērķi – Jeruzalemi, un pēc piecu nedēļu ilga aplenkuma tie beidzot ieņēma Jeruzalemi. Pēc gada tika nodibināta Jeruzalemes karaliste un vēlāk arī Tripoles un Edesas grāfiste, Antiohijas hercogiste, kā arī Mazarmēnijas un Kipras karaliste. Šīs valstis bija ļoti vājās, tādēļ tika rīkoti arvien jauni un jauni krusta karu karagājieni.
Eiropā bija daudzas vietas, kas kristiešiem šķita apdraudētas, piemēram, Santjago de Kompostelas pils un Svētā Jēkaba kaps. Sākoties krusta kariem kristieši uzsāka cīņu ar musulmaņiem turpat Eiropā.
Katoļu Baznīca vērsa krusta karotāju triecienus arī pret tām zemēm, kur līdz 12. gadsimtam vēl nebija plaši pazīstama kristietība, piemēram, vietās, kur dzīvoja slāvu, baltu un somugru izcelsmes tautas.
Kristieši centās musulmaņus atspiest uz dienvidiem un atkarot zemes jeb sākt rekonkistu.
1184. gadā ar bullu karš pret musulmaņiem un ebrejiem tika pasludināts par svēto karu. Tur tika dibināti Kalatravas un Svētā Jēkaba bruņinieku ordeņi.
Šo cīņu uzvarēja musulmaņi un arābu un ebreju iedzīvotājus spieda pāriet kristietībā. Bet tas, ka arābiem vajadzēja doties svešumā neatbrīvoja Pireneju pussalu no arābu valodas vai kultūras ieviešanas. Tieši otrādi – daudzās vietās ir saglabājušās ēkas, kas celtas arābu pasaulei raksturīgā stilā.…
