Krustabas ir latviešu pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam dod vārdu. Senos laikos vārda došana saistījusies ar bērna uzņemšanu dzimtā, un līdzās reliģiskai nozīmei šai izdarībai tāpēc bijis arī tiesisks raksturs. Jau pats krustāmā bērna nosaukums “pāde” apstiprina slēdziena pareizību, jo sanskritā šis vārds un tā atvasinājumi daudzu citu nozīmju starpā arī dod atbalstu vissenākajām krustabu ieražām ar tādiem tulkojumiem kā pēdas, sanākšana, piedalīšanās, stāvokļa iegūšana, līdzvērtības sasniegšana. Latviešu krustabu dainās redzams, ka nosaukums “pāde” kādreiz lietots ne tikvien kā krustāmā bērna apzīmēšanai, bet arī citās ar vārda došanu saistītās nozīmēs, kuras tagad saglabājušās tikai nedaudzās dainās.
Nosaukums “krustabas” atvasināts no vārda “krusts”, jo šai zīmei ir ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituālā norisē. Latviešiem krusts bijis pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes.
Jaunas dzīvības rašanās.
Latviešu senajā dievestība Dievs ir visas dzīvās un nedzīvās dabas devējs un laidējs. “Dievs kokiem lapas deva, Dievs vārpiņas tīrumā” vai “I sunītis Dieva laists, i uguns pagalīte”, saka dainas. Dievs ir arī cilvēka bērnu devējs. …
