Dzīvības uzturēšanai un darba veikšanai organisms patērē enerģiju, kuru iegūst ar uzņemto uzturu. Uzturs sastāv no uzturvielām – olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, kā arī no ūdens, neorganiskiem sāļiem, vitamīniem un mikroelementiem. Tās visas organismam ir nepieciešamas, taču tādā veidā, kādā uzturvielas ietilpst apēstajos produktos, tās nevar uzsūkties (pāriet no gremošanas kanāla asinīs un limfā), tādēļ, lai organisms uzturvielas varētu izmantot, tās ir jāpārveido un jāsašķeļ līdz uzbūves sastāvdaļām (olbaltumvielas tiek šķeltas līdz aminoskābēm; tauki – līdz glicerīniem un taukskābēm; bet ogļhidrāti – līdz monosaharīdiem, kā piemēram, glikoze, fruktoze, u.c.). to veic gremošanas sulas. Tādejādi organisms spēj izmantot uzturvielas gan kā enerģijas avotu, gan kā uzbūves materiālu.
Barība gremošanas kanālā tiek pārveidota gan fizikāli, gan ķīmiski, un šo procesu kopumu sauc par gremošanu.
Gremošanas orgānu sistēma sastāv no mutes dobuma, siekalu dziedzeriem, rīkles, barības vada, kuņģa, tievās zarnas, resnās zarnas, aknām un aizkuņģa dziedzera.
Gremošanas sistēmas funkcijas ir:
mehāniska funkcija, kura ietver sevī barības sakošļāšanu, norīšanu, veic barības putriņas sajaukšanu ar gremošanas sulām, virza barības putriņu pa gremošanas traktu;
sekretozā funkcija veic barības ķīmisku šķelšanu ar enzīmiem.…
