Labā un ļaunā nosacītība

Mūžīgi ir pastāvējuši filozofijas jautājumi par labā un ļaunā cīņu, par likteni un brīvību, apziņu un ķermeni, dzīvi pēc nāves. Īstās atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar ļaunā problēmu var atrast nevis kādos centienos izskaidrot ļaunā būtību, bet gan tajās metodēs, kuras izmantojamas darbā ar ļauno. Lai arī kāda būtu ļaunā izcelsme, ļaunais ir gan iekšēja, gan ārēja realitāte. Ar kuru mēs sakaramies katru dienu, manam mēs to vai ne, un ar šo realitāti mums ir jāiemācas darboties. Nav jēgas šo ļaunumu uzvarēt, jo šī nebūtu vienlīdzīga kauja, tomēr ja spēj manipulēt ar to ,tad pastāv iespēja pārveidot to.
Grūti iedomāties pedagoģisku sacerējumu, literāru darbu, kurā nebūtu skarta labā un ļaunā attiecību problēma. Bet ir arī daiļdarbi un filozofu apcerējumi, kas īpaši veltīti šīm attiecībām: B. Mandevila «Fabula par bitēm», J. V. Gētes «Fausts», F. Nīčes «Viņpus labā un ļaunā», V. Solovjova «Labā attaisnošana», T. Manna «Doktors Fausts», M. Bulgakova «Meistars un Margarita», [..]V. Serdakova «Labā ilūzija» u.c. Visa Vecā un Jaunā derība risina labā un ļaunā jautājumus visdažādākajās variācijās. Vārds «evaņģēlijs» cēlies no grieķu valodas un nozīmē «laba vēsts». Radīta mācība dieva attaisnošanai par ļaunumiem, kas notiek pasaulē, — teodiceja (gr. theos — dievs, dikē— taisnīgums). Par ļaunajiem spēkiem — dēmoniem, velniem, raganām u.c. izveidota reliģiskā mācība — demonoloģija. …