“Laime ir laiks. Piepildīts laiks. Laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks…”
/Imants Ziedonis/
Daudzi jau ir rakstījuši par laimi, un daudzi to vēl darīs, jo laimes sasniegšanas ceļi ir tikpat daudzveidīgi, cik daudzveidīga ir pati cilvēce. Labi, ka tā, jo pretējā gadījumā laimes visiem nepietiktu.
Kopš antīkajiem laikiem cilvēks laimi ir uzskatījis par augstāko mērķi, kas jāsasniedz dzīves laikā. Laimes jautājums ir cilvēces mūžīgais jautājums, vienmēr aktuāls un neizsmeļams.
Ko tad īsti nozīmē šis jēdziens “laime”? Daudziem cilvēkiem ir dažādas asociācijas ar šo jēdzienu. Laime ir māksla būt apmierinātam. Laime ir apmierinātība ar dzīvi kopumā. Daudziem tas ir labs darbs, laba ģimene, mīlošs vīrs vai sieva, citiem laime nozīmē panākumus darbā un savas karjeras veiksmīgā veidošanā. Daži ir arī priecīgi par citu nelaimēm, bet viens ir skaidrs droši – laime ir kā nesasniedzama mirāža, kura tik daudzus gadus ir pievilkusi pie sevis, bet daudziem devusi mērķi pēc kā tiekties. Laime saistīta ar visu īstu vērtību sasniegumiem un tieksme pēc tās var segties ar tieksmi pēc dziļākām vērtībām. Laime ir pretstats ciešanām, kas padziļina un norūda cilvēku, padara asāku tā spēju redzēt vērtības.
Laime, tāpat kā sapnis, ir ideāla jutekliska un emocionāla izpausme, taču, atšķirībā no tā, apzīmē nevis cilvēka tieksmes, bet šo tieksmju realizēšanos. Laimes jēdziens nevis vienkārši raksturo noteiktu konkrētu objektīvu vai subjektīvu cilvēka stāvokli, bet izsaka priekšstatu, kādai jābūt cilvēka dzīvei un kas viņu aplaimo. Tāpēc šim jēdzienam ir normatīvs un akseoloģisks1 raksturs. Laimes saturs tiek saprasts atkarībā no tā, kā tiek izprasta cilvēka dzīves misija un jēga.…