Latviešu valodniecībā ar terminu vārdnīca saprot „Vārdu, vārdkopu, frazeoloģismu vai citu vārdu savienojumu, retāk – vārdu daļu, apkopojums noteiktā veidā (šķirkļos) un secībā (parasti pēc alfabēta) un ar noteiktu informāciju; grāmata, kurā iekļauts šāds sakopojums.”1. Latviešu valodas vārdnīcu vēsture sākās ar 17. gadsimtu, kad mācītājs Georgs Mancelis izdot savu vārdnīcu „Lettus” ( Rīga, 1638.g.). Jau šajā vārdnīcā parādās termins frazeoloģija ( „Valodniecības apakšnozare, kurā pēta frazeoloģismus.”2 ), tas ir, vārdnīcas otrā daļa tiek nosaukta „Latviešu frazeoloģija”.
Frazeoloģisms ir „stabils vārdu saistījums, kas valodas attīstības gaitā ieguvis vienotu un reizē pārnestu nozīmi, t. i., viss vārdu savienojums kopumā ir uztverams kā viens veselums, ko dažos gadījumos var aizstāt ar vienu vārdu”.3 Tā ir stabila vārdkopa ar pilnīgi vai daļēji pārnestu nozīmi.
Frazeoloģijas vārdnīca ir „Vārdnīca, kurā apkopoti vienas vai vairāku valodu frazeoloģismi. Frazeoloģismu vārdnīcas var būt divējādas – vienvalodas skaidrojošās frazeoloģismu vārdnīcas un divu vai vairāku valodu tulkojošās frazeoloģismu vārdnīcas.”4…