Katrai tautai ir savs lepnums – sava valoda. Valoda par tautu izsaka ļoti daudz. Tā var būt pilna ar svešvārdiem, aizguvumiem, bet var būt arī tīra.
Mēs izvēlējāmies pētīt latviešu valodas vārdu krājumu tāpēc, lai noskaidrotu svešvārdu, žargonismu un aizguvumu nozīmi latviešu valodā, uzzinātu ko vairāk par vecvārdiem un noskaidrotu ko vairāk par šo vārdu rašanos. Ir interesanti uzzināt, kā, attīstoties kultūrai, valoda kļūst bagātāka. Līdz ar jauniem izgudrojumiem rodas vajadzība pēc jauniem vārdiem. Mēs šajā referātā centīsimies apkopot attieksmi pret svešvārdiem, aizguvumiem un vecvārdiem. Ir daudz dažādu viedokļu par šo tēmu.
Veidojoties un paplašinoties tautu sakariem, līdz ar jauniem jēdzieniem, valodā tiek pārņemti arī to nosaukumi, jo ne vienmēr izdodas atrast vārdam latvisko aizstājēju. Tādā veidā valodā ienāk leksikas slānis, ko sauc par aizguvumiem. “Aizgūšana jau vienmēr ir bijusi normāla valodas dzīves funkcija, bet īpaša loma tai ir mūsdienu valodā.”1 Dažas valodas viegli pieņem citu valodu vārdus, bet citas tos negrib pieņemt. Lielākoties noraida svešvārdus vispār, īpaši tad, ja tie kādā tekstā ir lielā daudzumā.
Daudzus senus aizguvumus no slāvu, ģermāņu un Baltijas somu valodām cilvēki uztver par īstiem latviešu vārdiem (piem.- dvielis, grāmata, kleita, puķe, skola), bet īstus latviešu vārdus (piem.- blaivs, kamstis, laisma ) nemaz nav dzirdējuši.
Mūsdienās latviešu valoda nemaz nav iedomājama bez ienākušajiem svešcilsmes vārdiem (piem.- aktieris, banāns, koncerts, mode, opera u.c.). Mūsu valodā bijuši daudz svešvārdu ieplūdumi, bet nevajadzīgie vārdi pamazām atsijājušies. Pēc tautasdziesmām var noteikt, ka aizguvumi latviešu valodā sastopami jau sen.
Latviešu valodā ir sastopami arī ģermānismi (piem.- blašķe, vadmala, ziepes u.c.), slāvismi (šablis- zobens, sāņi- ragavas) un lībiešu ”jelgava”(pilsēta), no kuriem daļa sastopama arī mūsdienās.…
