Latvija 20.-30.gados

Latvijas Republikas pirmajos tās patstāvēšanas gados likumdošanas vara piederēja Tautas padomei.1920.gada aprīlī tās vietā tika ievēlēta Satversmes Sapulce, kuras galvenais uzdevums bija izstrādāt pamatlikumu - Latvijas Republikas Satversmi (konstitūciju). Satversmes Sapulce kā varas augstākais orgāns darbojās vairāk nekā divus gadus. 1922. gadā pieņemtā valsts Satversme likumdošanas varu piešķīra Saeimai, kurā vispārējās vēlēšanās ievēlēja 100 deputātus uz trim gadiem.
Par valsts galvu 1922. gada konstitūcija noteica Valsts Prezidentu (līdz tam šīs funkcijas bija izpildījis Tautas Padomes un Satversmes priekšsēdētājs).
Valsts Prezidentu uz trim gadiem ievēleja Saeima. Valsts Prezidentam tika parādīts liels gods, taču viņa patiesā vara nebija liela. Viņš iecēla sūtņus citās valstīs un bija armijas augstākais virspavēlnieks.
Valsts dzīvi vadīja valdība - ministru kabinets ar Ministru Prezidentu priekšgalā, bet ministru prezidents savukārt iecēla ministrus. Ministru Prezidenta un valdības darbību pāraudzīja Saeima. Ja Saeima balsošanā izteica neuzticību Ministru Prezidentam, bija jāsastāda jauna valdība, bet, ja izteica neuzticību atsevišķam ministram, tā vietā Ministru Prezidents varēja iecelt citu. …