Īsti viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu tā vien šķiet, ka nav, bet ir dažādas versijas.
Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. Praksē globalizācija izpaužas pieaugošā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Arī intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģijas un inovāciju izplatīšanās pasaulē raksturo globalizācijas procesu.
Globalizācijas pamatideja paredz, ka valstis, nacionālās ekonomijas , kompānijas un indivīdi satuvojas, radot integrētu un savstarpēji saistītu vidi. Turklāt šīs neesot uzspiests process, bet gan brīvas un racionālas izvēles rezultāts, gluži vai dabīgs apstākļos, kad attīstītās komunikāciju tehnoloģijas, kapitāla plūsma, demokrātijas un brīvā tirgus vērtību apziņa. Globalizācija ir komplekss nacionālo un starptautisko aktieru darbības harmonizācijas process. Tā pieprasa smalka un vienota pasaules organisma izveidošanu, izstrādājot tā funkcionēšanas sistēmu līdz pat mazākajam nervam. Ņemot vērā uzdevuma sarežģītību, būtu kļūdaini apgalvot, ka viena vai otra lielvalsts var piedāvāt gatavu integrācijas shēmu. Kā apgalvo Klauds Smadža, Pasaules ekonomiskā foruma direktors, ; „globalizācija ir patiesa iespēja veicināt vēl nepiedzīvotu labklājību pasaules apmēros”. Tātad globalizācijas galamērķis būtu vispasaules labklājības sabiedrības radīšana.
Globalizācija ir visjaunākā starptautiskā darba dalīšanas sistēma, kad saimnieciskajā apritē aktīvi tiek iesaistīti veseli reģioni, kam līdz šim bija raksturīgs zems attīstības potenciāls un bieži vien infrastruktūras trūkums. Notiek kapitāla bēgšana no tradicionālajām rūpnieciskajām metropolēm uz agrārām zemēm ar primitīvu lauksaimniecību, masveida bezdarbu, analfabētismu, neiedomājamu trūkumu.
…
