1922. gada 19. septembrī Ministru kabineta ārkārtas sēdē beidzot tika pieņemti Latvijas Bankas statūti, un valsts bija ieguvusi savu emisijas banku. Kaut arī mūsdienās izpratne par monetāro jeb naudas politiku, tās instrumentiem un to lietošanu ir daudz plašāka, šis vēsturiskais ieskats mūsu valsts naudas politikas pirmsākumos spilgti izgaismo galvenās atziņas, pie kuram nonāca toreizējie naudas politikas veidotāji un kuras pilnība aktuālas arī šodien. Var minēt svarīgākās:
naudas nepamatota emisija noved pie augstas inflācijas, un nemitīga cenu celšanās ir postoša kā saimniecībai, tā iedzīvotājiem;
tikai ieviešot savu valūtu un nostabilizējot tās kursu, ir iespējams ierobežot inflāciju, panākt iedzīvotāju uzticēšanos vietējai naudai un veicināt ārvalstu investīcijas;
nacionālās valūtas stabilizēšanai nepieciešams panākt valsts budžeta sabalansēšanu;
valūtas tirgus un kapitāla plūsmas nav regulējamas ar administratīviem aizliegumiem un sodiem, tas tikai var veicināt t.s. melnā tirgus attīstību un kapitāla atplūdi;
inflācijas apstākļos strauji aug kredītu procentu likmes, jo bankas tajās iekļauj cenu pieauguma un kredītrisku, tādēļ ražotājiem dārdzības dēļ kredīti praktiski nav pieejami.1
Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijā tika uzsāktas reformas, lai valstī izveidotu tirgus ekonomiku. Reformas situācijas stabilizēšanai ietvēra cenu liberalizāciju, subsīdiju atcelšanu, finanšu disciplīnas pastiprināšanu un liberālas tirdzniecības un maksājumu sistēmas izveidošanu. Jau šo procesu sākumā Latvijā tika ieviesta nacionālā valūta, tādējādi Latvijas Bankai radās iespēja īstenot neatkarīgu monetāro politiku. Veidojot un īstenojot monetāro politiku, Latvijas Banka ir juridiski un faktiski neatkarīga.…