NOBEIGUMS
Inovācija ir materializēts rezultāts ar lielo pievienoto vērtību, ko iegūst, veicot zinātnisko, tehnoloģisko, organizatorisko, kā arī finansiālo darbību. Inovācijas jēdziens ietver trīs nozīmes: inovācija kā iedarbības instruments; inovācija kā process jeb darbība; inovācijas kā rezultāts - jauna prece vai pakalpojums. Inovācijas kā jaunievedums ir sabiedrības attīstību pastāvīgi virzošs spēks, jo katrs jaunievedums stimulē jaunu ideju meklēšanu.
Inovācija process aptver dažādas sabiedrības attīstībās norises sākot ar ieguldījumiem izglītībā, pētniecībā, izstrādē un noslēdzot ar šo ieguldījumu pārvēršanu produktā. Literatūrā tiek minēti vairāki inovāciju veidi, tomēr populārākais ir iedalījums pēc ārējas pazīmes produkta inovācijā, procesā inovācija, mārketinga inovācijā un organizatoriskā inovācijā. Kā inovāciju ietekmējošie faktori, visbiežāk tiek minēti: uzņēmuma lielums; tirgus izaugsme; kvalificētais darbaspēks; nozares kapitāla intensitāte; tirgus koncentrācijas pakāpe un rentabilitāte.
Nacionālās inovāciju sistēmas pamatā ir izglītības un pētniecības, finanšu sistēmas, uzņēmējdarbība un valsts likumdošanas līdzsvarota un harmoniska mijiedarbība. Galvenās Latvijas nacionālās inovāciju sistēmas problēmas ir nepietiekama uzņēmēju un pētniecības sektora sadarbība, mazs apstrādes rūpniecības īpatsvars tautsaimniecībā, mazs zinātnē nodarbināto skaits.
Svarīgākais inovāciju politikas plānošanas dokuments ir Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014. -2020. gadam, kur tiek pausta doma, ka attīstīta pētniecība un inovācija, kas tiek sekmīgi komercializēta, dod iespēju valstij ražot eksportējamus produktus un sniegt starptautiski konkurētspējīgus pakalpojumus.
Viena no svarīgākajām problēmām inovāciju regulējošās likumdošanas jomā ir „jumta” likuma trūkums, kurā būtu skaidri atbildēts uz jautājumiem, kas saistīti ar jēdziena „inovācija” definējumu, ar nacionālās inovācijas subjektiem un darbības īstenošanas mehānismu.
…
