Latvijas iedzīvotāju nodarbošanās 5.-12.gadsimtā

Zemkopība
Viduslaiku sākumā zemkopība ieguva arvien lielāku nozīmi. Senāk galvenā latvju labība bija mieži, no kuriem cepa arī maizi. Otra galvenā kultūra bija kvieši. Cilvēki sēja arī rudzus, sējas linus, arī zirņus, griķus, auzas, kā arī lauka rāceņus un lauka pupas. 8.-9.gadsimtā pieauga ziemas rudzu nozīme. Labība pēc novākšanas tika žāvēta, tad kulta ar vālēm. Graudus sasmalcināja ar maziem vienrokas un lieliem divroku graudberžiem.
Sākumā, lai iekārtotu laukus, zemnieki līda līdumus, bet vēlāk radās tīrumu zemkopība. Lai iegūtu līdumu, zemnieki izcirta mežus, nocirstos kokus un izlauztos celmus turpat uz vietas sadedzināja. Pēc tam attīrīto lauku uzara. Pelni bija lielisks mēslojums. Taču ar laiku raža samazinājās, un līdums kļuva neauglīgs. Tāpēc zemniekiem bija jāpārceļas uz citu dzīves vietu.
Pamazām zemnieki ievēroja, ka lauki ilgāk saglabā auglību, ja uz tiem pēc ražas novākšanas gana lopus. Zemnieki sāka izmantot lopu mēslus ražas palielināšanai. Līdums pamazām pārvērtās par tīrumu- lauku, kuru varēja apstrādāt vairākus gadus, saglabājot tā auglību. Tiklīdz tīrums kļuva neauglīgs, to mēsloja vai arī atstāja papuvē- kādu laiku neapsēja, lai zeme uzkrātu spēkus.
Sākumā pazina tikai divlauku sistēmu- laukus, kurus apstrādāja, un laukus, kuri atpūtās-, bet pamazām 11.gadsimtā jau ieviesās arī trīslauku sistēma- trešie bija lauki, kuros sēja ziemājus.
Galvenie lauksaimniecības darba rīki bija koka arkls, ecēšas, lāpstas, kapļi, izkapts, sirpis, grābeklis, dakšas. Ne vēlāk kā 9.gadsimtā ieviesās spīļarkls. Sākumā to vilka vērsis, bet pēc tam zirgs. Vēlāk sāka lietot izkapti. Malēji pazina rokas dzirnavas jeb vienkārši dzirnas.…