Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.-1991.gada de facto juridiskās īpatnības

Konstitucionālais likums pasludina Latvijas Republikas pilnīgu neatkarību de facto, kā arī uzsver, ka Augusta puča rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS valsts varas un pārvaldes institūcijas. Šis likums tapa ļoti īsā laikā, no kā var secināt, ka tas no juridiskā viedokļa ir diezgan vājš, kā arī šim likumam ir vairākas pretrunas, pirmā pretruna ir tāda, ka pirmajā pantā teikts, ka Latvijas valstisko statusu nosaka 1922. gadā pieņemtā Satversme, tomēr trešajā pantā teikts, ka līdz jaunās Saeimas ievēlešanai varu realize Augstākā Padome. Otrā nesavienojamība ir manāma trešajā pantā, kurā teikts, ka Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai Latvijas Republikas augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju izdotie likumi, līdz ar to var secināt, ka spēku zaudē likumi un kodeksi, ietverot Kriminālkodeksu, kurš tika pieņemts Latvijas PSR laikos. Pēc 21. augusta Latvija paliek bez tiesiskiem pamatiem, spēku zaudē Latvijas PSR Konstitūcija, bet tās vietā stājas 4. maija Neatkarības Deklarācija, 21. augusta Konstitucionālais likums un četri Satversmes panti. Šīs pretrunas cenšas novērst 29. augustā pieņemot lēmumu par Latvijas PSR likumu piemērošanu Latvijas Republikā.
1991. gada 29. augustā Latvijas PSR AP pieņema lēmumu “Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijas Republikas teritorijā”, jo spēkā joprojām bija Latvijas PSR tiesības, kuras nebija pretrunā ne ar Satversmi un Konstitucionālo likumu, ne arī ar Neatkarības Deklarāciju.…