Latvijas pasts

Indriķa hronikā aprakstīta ziņneša (vēstnieka) pasta sistēma Baltijā XII gadsimta beigās un XIII gadsimta sākumā. Par Latvijas vecāko var uzskatīt Livonijas ordeņa pastu (no pils uz pili). To pārzināja tā dēvētais vēstuļu maršals. XIII gadsimtā vācu bruņinieku ordenis nodibināja Baltijas jūras piekrastē koloniālu valsti - Livoniju (tajā ietilpa arī Vidzemes un Kurzemes teritorijas). Livonijā bija organizēta ziņnešu satiksme iekšzemē un sakariem ar ārvalstīm (Angliju, Dāniju, Norvēģiju, Krieviju, Ungāriju, Romu).
Par regulāru sabiedriskā pasta sakaru sākumu Latvijas teritorijā uzskatāms 1632.gada 29.septembris, kad starp Rīgu un Mēmeli (Klaipēdu) iekārtoja pasta apmaiņu valdības, tirgotāju un privātpersonu vajadzībām. Šim nolūkam Rīgas pilsēta un zviedru valdība algoja īpašu ierēdni - pasta turētāju, Rīgas un Vidzemes pastmeistaru Jakobu Bekeru. Rīgas rāte piemaksāja pasta satiksmes uzturēšanai 200 - 300 dālderus, bet Vidzemes gubernators - 800 dālderus. Pasta satiksmei izmantoja jau agrāk pastāvošo šķūšu (zviedriski - skjutsning) sistēmu - zemnieku pienākumus vest ceļiniekus. Vēstuļu pasta ceļš gāja no Rīgas caur Jelgavu, Dobeli, Blīdeni, Saldu, Durbi, Liepāju un Palangu, (minētajās vietās bija iekārtoti zirgu maiņas punkti) uz Klaipēdu brauciena ilgums bija septiņas dienas. Bekera iecere bija pagarināt pasta ceļu līdz Dancigai, kur pienāca Hamburgas pasts. Brandenburgas kūrfirsts neatļāva zviedru pastniekiem jāt gar jūrmalu un pats ierīkoja pasta satiksmi no Klaipēdas līdz Dancigai. Tādejādi Rīgas - Klaipēdas pasta ceļš pieslēdzās Brandenburgas (Prūsijas) pastam. …