Latvijas reģionālā attīstība

Latvijas reģionus visbiežāk definē administratīvi teritoriālajā aspektā. Taču par reģionu var arī uzskatīt noteiktu valsts daļu, kuru vieno kopīgas problēmas vai īpatnības. Analizējot reģionālo attīstību, nepieciešams aplukot dažādos Latvijas sastāvdaļu definēšanas kritērijus.
Latvijas reģionus var definēt pēc daudziem kritērijiem: ekonomiskā un sociālā struktūra; dabas vide; urbanizētība; demogrāfiskās īpatnības; ģeogrāfiskais stāvoklis; nacionālās intereses u.c.
Reģionālā politika ir valsts strūktūrpolitikas, ko var definēt kā politisku pasākumu kopumu, ar kuriem tiek ietekmēta ekonomiskas nozaru un /vai reģionālā struktūra sastāvdaļa.Tā ir valdības mērķtiecīga darbība, izmantojot speciāli izstrādātus instrumentus (līdzekļus) atticībā uz dažādām teritoriālām vienībam, lai samazinātu to ekonomiskās atšķirības.Reģionālās politikas veidošana nozīmē valsts kopīgai attistībai atbilstošu, tomēr reģionāli deferencētu attistības principu, virzienu un prioritāšu noteikšanu.
Par reģionālās politikas pamatērķiem un uzdevumiem visbiežāk uzskata reģionālās ekonomiskās attistības līdzsvarotību, materiālo, darba un citu resursu vienmērīgu un efektīvu izmantošanu visos valsts reģionos, reģionālo atšķirību samazināšanu, pirmām kārtām pēc ienākuma uz vienu iedzīvotāju un bezdarba līmeņa, kā arī atpalikušo reģionu ekonomiskās attīstības stimulēšanu.[1,6.lpp.]
2004.gadā sakumā Latvijā pavisam bija 562 pašvaldības, no tiem 26 rajonu pašvaldības, 7 republikas pilsētas pašvaldības, 57 rajonu pilsētas pašvaldības, 454 pagastu pašvaldības, 18 novadu pašvaldības.…