1918.gada 18.novembra Latvijas Republikas proklamēšanas akts politiski pasludināja, ka radusies jauna, no Krievijas impērijas neatkarīga valsts. Ritot gadu desmitiem un simtiem Latvijas teritorijā bija radusies noteikta tiesību sistēma, ko jaunā valsts, ciktāl tā nebija pretrunā ar pašās interesēm, pārņēma. Līdzīgā situācijā Latvija atradās pēc 1990.gada 4.maija, kad politiski tika pasludināta Latvijas valstiskuma atjaunošana. Pirmais neatkarību atguvušās Latvijas Republikas Prezidents bija Guntis Ulmanis. UN kopš 1999.gada 7.jūlija Latvija Republikas Valsts Prezidente ir Vaira Vīķe – Freiberga. Stājoties augstajā amatā, V. Vīķe – Freiberga pievienojās demokrātiski ievēlēto Latvijas Valsts prezidentu plejādei, un tie ir: Jānis Čakste (1922. – 1927.), Gustavs Zemgals (1927. – 1930.), Alberts Kviesis (1930. – 1936.), Guntis Ulmanis (1993. – 1999.) Kā redzams šajā uzskaitījumā nav minēts Kārlis Ulmanis, kurš par Latvijas prezidentu kļuva valsts apsvēruma rezultātā 1936.gadā un 1940.gada jūlijā savas amata pilnvaras nodeva Augustam Kirhenšteinam.1
Latvijas Satversme nosaka, ka tuvākā Saeimas sēdē pēc ievēlēšanas Valsts prezidents, uzņemoties amata pienākumus, dod svinīgu solījumu: “Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.”
Valsts galvas institūtu var saprast divos veidos. Tas ir, kā būtisks konstitucionāls institūts, kā arī Valsts galva ir pazīstamākā augstākā amatpersona publiskās varas ietvaros. Jāpiemin ir arī tas, ka ir dažādi Valsts galvas veidi, kā Monarhs, kurš savas pilnvaras iegūst likumiskā ceļā, nevis asinsradniecības ceļā, un tās ir uz visu mūžu. Otrs veids ir prezidents, par ko arī stāstu šajā darbā. Vēl ir priekšsēdētāji un ģenerālie sekretāri (partiju līderi, vadītāji). Latvijas Republikas Valsts Prezidentu ievēl Saeima uz četriem gadiem, un tā pati persona var tikt ievēlēta arī otrreiz. Viņam ir jābūt pilnus četrdesmit gadus vecam. Kā daudzu valstu konstitūcijas, arī Latvijas Satversme ierobežo amatā atrašanās laiku, nosakot, ka viena un tā pati persona nevar būt pat Valsts prezidentu ilgāk nekā divus ievēlēšanas laikus.
Pietiekami daudzās parlamentāro republiku konstitūcijas prezidenta vieta varas struktūrā nemaz netiek definēta. Starp tām minama arī Latvijas Republikas Satversme. Pirmskara Latvijas konstitucionālo tiesību teorētiķis Kārlis Dišlers Latvijas Valsts prezidenta institūciju uzskatīja par savdabīgu institūciju, norādot, ka “Satversme neapzīmē Valsts Prezidentu par augstāko administratīvās varas orgānu.…
