Katras valsts tiesu sistēma veidojas līdzi valsts attīstībai. Tādēļ ir pilnīgi saprotams, ka tā nemitīgi mainās un attīstās. Un tieši tāpēc, ka valstu vēsturiskā izveide ir atšķirīga, arī valstu tiesu sistēmas ne vienmēr sakrīt.
Par piemēru var ņemt Latviju un Lielbritāniju. Vēsturiski Lielbritānija ir daudz senāka un ietekmīgāka valsts, kura pārdzīvojusi gan milzīgu uzplaukumu, gan arī norietu. Latvija savukārt ir salīdzinoši jauna un neliela valstiņa, kurai arī bijuši savi grūtie laiki. Kopumā skatoties, būtu tikai pašsaprotami, ja šo valstu dažādie vēstures ceļi būtiski ietekmētu arī tiesu sistēmas, kā arī citas pārvaldes sistēmas valstī. Bet vai tā ir?
Šajā referātā es centīšos pierādīt, ka, lai arī Latvija un Lielbritānija neatrodas nemaz tik tālu viena no otras, to tiesiskie attīstības ceļi un līdz ar to arī rezultāts ir bijis atšķirīgas. Proti, centīšos atrast atšķirības Lielbritānijas un Latvijas tiesu sistēmās. Lai veiktu šo salīdzinājumu, izmantošu visu sev pieejamo literatūru.
Lielbritānija ir dibināta 1801. gadā, un tās galvaspilsēta ir Londona. Apvienotā Karaliste aizņem lielāko Britu salu daļu, kas atrodas netālu no Eiropas ZR krasta. Lielbritānija ir augsti attīstīta industriāla valsts, taču tagad tai vairs nav tik liela ietekme pasaules politikā kā agrāk. Un tomēr ekonomiskā potenciāla ziņā Lielbritānija ietilpst 5 spēcīgāko kapitālistisko valstu grupā – līdzās ASV, Francijai, Vācijai un Japānai. Rūpniecība dod > 50 % iekšējā kopprodukta. Lielbritānija vada Sadraudzību, kurā ietilpst 49 valstis. Kopš 1945. gada Lielbritānija ir arī ANO locekle un NATO locekle kopš 1949. gada. [3]
Lielbritānija ir Apvienotā Karaliste, kuras sastāvā ietilpst Anglija, Skotija, Velsa un Ziemeļīrija. Katra no šīm valsts daļām ir patstāvīga. Nepastāv pat visas Lielbritānijas Konstitūcija kā kopējs likumdošanas akts, kas apvienotu valsts iekārtas pamatus. Valstī pastāv vienīgi nerakstīta Konstitūcija, tā sastāv no daudzos gadsimtos pieņemtiem parlamenta likumiem (statūtiem).[3]
Vienīgais, kas apvieno Angliju, Skotiju, Velsu un Ziemeļīriju, ir Lielbritānijas karaļnams. Pēc pārvaldes formas Lielbritānija ir parlamentāra unitāra monarhija un valsts galva ir karaliene (karalis) – kopš 1952. gada karaliene ir Elizabete II. Formāli karalim pieder diezgan liela vara. Viņš ieceļ premjerministru un valdības pārstāvjus, sasauc un atlaiž parlamentu, var uzlikt veto likumprojektiem, tāpat arī karalis ir Bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks, valsts pārstāvis starptautiskajās attiecībās, kā arī ir tiesīgs izsludināt karu vai mieru un apžēlot. Taču visas šīs tiesības ir formālas, jo faktiski tās karaļa vārdā realizē premjerministrs. [10;106]…
