Lielo atklājumu un izgudrojumu laikmetā pamazām mainījās cilvēku attieksme pret dzīvi, pasauli un pašiem pret sevi. Jaunā domāšana sāka veidoties Itālijā 14.gs. un pēc tam – 15. un 16. gs. – izplatījās pa visu Eiropu.
Itālijā visus viduslaikus bija saglabājušās atmiņas par Senās Romas laikmeta slaveno pagātni. Itālijas jaunā uzplaukuma laikā darbīgie un pašapzinīgie pilsētnieki ar interesi iedziļinājās antīko autoru darbos. Antīkās kultūras cilvēku dzīves uztvere noderēja par paraugu, jo tajā bija daudz dzīvesprieka un intereses par pasaulīgām lietām.
Antīkā laikmeta sasniegumi pretstatā nesenajai pagātnei šķita tik grandioza, ka cilvēki nicinājumā novērsās no iepriekšējiem gadsimtiem.
Cilvēki ticēja, ka sācies jauns laikmets, kad atdzims un izplatīsies seno grieķu un romiešu idejas. Garīgā kustība, kas cīnījās par antīkās kultūras vērtību atjaunošanu un kļuva par nozīmīgu posmu cilvēku vēsturē, ieguva nosaukumu – renesanse (atdzimšana).
Antīko darbu autori lika cilvēkiem savādāk iedomāties cilvēka vērtību. Atdzima cilvēku ticība viņu spēkiem un spējām. Radās pārliecība, ka cilvēka saprāts, viņa darbība un ķermenis ir jāpēta un jāattēlo.
Domāšanu, kuras centrā nostājās cilvēks kā galvenā vērtība, dēvē par humānismu. Šī domāšanas veida pārstāvjus sauc par humānistiem.
Humānisti uzskatīja, ka cilvēkam ir tiesības būt brīvam. Tāpēc viņi kritiski vērtēja sabiedrības dalījumu kārtās, jo tas ierobežo brīvu rīcību. Humānisti par labiem atzina tikai tādus likumus, kas kalpo cilvēku interesēm.
Renesanses laikmeta cilvēks ar jaunām acīm raudzījās ne tikai uz senajiem rakstiem, bet arī uz antīko celtņu atliekām. Viņš saskatīja īpašo skaistumu, kas slēpjas plašumā un samērībā. Radās vēlēšanās atdarināt antīkās celtnes. Pat valdnieki, bagāti tirgotāji un baņķieri daļu savas naudas ziedoja mākslas atbalstīšanai. Pateicoties tam, renesanses laikā strauji uzplauka kultūra. …
