Jaunais notārs Pjero da Vinči, pabeidzis mācības Florencē un apguvis ienesīgu amatu, atgriezās dzimtajos kalnos, lai uzsāktu praksi apkārtējos ciematos un nelielajā pilsētā. Pjero bija mantojis šo amatu no tēva Antonio, arī vectēvs un vecvectēvs bija nodarbojušies ar šo profesiju. Pagaidām vēl kvēlais 24 gadus jaunais Pjero meklēja izklaides. Un te nu liktenis viņu saveda kopā ar jaunu, skaistu zemnieku meiteni Katerīnu, kas drīz kļuva par viņa dēla māti.Nu lūk 1452. gada 15. aprīlī Ančiāno ciemā, netālu no Vinči pilsētiņas, Toskānā, 25km attālumā no renesanses laikmeta mākslas centra – Florences, pasaulē nāca Leonardo, kristībās saņēma vārdu Leonardo di Pjero di Antonio. Nedaudz vēlāk Pjero apprecējās ar savai kārtai atbilstošu Albjēru Amadori, bet Katerīnu izprecināja. Pjero dēlu liecinieku klātbūtnē paņēma savā aizgādībā. Tajos laikos ārlaulības bērni bija ierasta lieta un sabiedrībā uz to skatījās iecietīgi, turklāt Pjero jaunajai sievai bērnu nebija. Un viņa puisēnu mīlēja tik pat stipri kā paša māte. Leonardo auga fiziski spēcīgs, veselīgs, mācījās bez pūlēm, baudot vientulību un dižās Toskānas dabu. Tēvs viņam iemācīja lasīt, rakstīt un rēķināt. Skolā viņš sāka iet jau 5 gadu vecumā. Kad Leonardo bija apmēram 14 gadus jauns, viņam nomira vectēvs un arī labā pamāte, veltīgi laiku netērējot Pjero apprecējās otrreiz un 1460-to gadu vidū jaunā ģimene pārcēlās uz Florenci cerībā uzlabot finanses. Arī šai sievietei nebija bērnu, tā kā šai jomā Leonardo paveicās un viņš bija vienīgais luteklis. Viņš dzīvoja mīlestības un tuvinieku rūpju lokā, saņēma labāko izglītību kādu Florence, viens no lielākajiem zinātnes un mākslas centriem Itālijā, varēja piedāvāt. Bez lasīšanas, rakstīšanas un aritmētikas viņš apguva arī latīņu valodas pamatus, brīnišķīgi spēlēja liru un dziedāja ‘’dievišķās improvizācijas’’. Tomēr Leonardo nebija klasiskās izglītības- latīņu, grieķu vai arābu valodās, kas viņu sasaistītu ar viduslaiku un antīkās pasaules dogmām. Šādas izglītības trūkums nāca tikai par labu — tas dzīves laikā visu lika pētīt un izzināt rūpīgāk, jo Leonardo nebija teorijas, uz kuras balstīt savus novērojumus. Viņa skices jau 14 gados bija tik labas, ka tēvs tās parādīja Andrea Del Veročo, viņš Leonardo uzreiz pieņēma par mācekli. Ap 1466. gadu viņš bija asistents vadošajam Florences gleznotājam un skulptoram Andrea Del Veročo. Viņa darbnīcā Leonardo iemācījās daudz ko no altārgleznu gleznošanas līdz skulptūrām. Šeit viņš apguva arī inženiera mākslu, vēlāk Leonardo šīs zināšanas izmantoja neskaitāmos projektos un izgudrojumos.1472. gadā Leonardo pieņēma Florences gleznotāju ģildē, bet līdz 1476. gadam viņu vēl joprojām uzskatīja par Veročo asistentu. 1478. gadā 26 gadu vecumā Leonardo kļuva par patstāvīgu mākslinieku un izveidoja pats savu meistardarbnīcu. Viņa pirmais darbs bija uzgleznot altārgleznu Palazzo Vecchio kapellai, Florences pilsētas namā. To viņš tā arī nekad neiesāka.
…
