Leonīds Breikšs dzima 1908. gada 8. aprīļi Maskavas guberņas Volokolamskas apriņķa Jeļizarovas muižā. Viņa tēvs strādāja šinī muižā par muižas pārvaldnieku. Apliecinājums pārvaldnieka autoritātei ir kņaza Goļicina un viņa sievas piedalīšanās jaundzimušā bērna kristību organizēšanā. Pēc pašu kņazu lūguma no Maskavas bija ieradies luterāņu mācītājs, lai dotu puikam vārdu un uzņemtu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Breikšu ģimenē bija divi dēli – Leonīds un Pēteris, kā arī trīs māsas, no kurām divas māsas nomira agrā bērnībā traģiskā nāvē, tāpēc par viņām abām nav saglabājušās nekādas ziņas, pretēji Leonīda trešajai māsai Tamārai, bet par viņu nedaudz vēlāk. Dzīvojot tālu no dzimtās zemes – Latvijas, svešajā pusē starp krievu ļaudīm, Leonīda vecāki centās veidot bērnos latvisku pasaules redzējumu, saglabāt latviskās tradīcijas. Izceļoties zemnieku naidiem Krievijā tiek nopostītas daudzas muižas, un Leonīda tēvs šinī sakarā sāk rīkoties un sūta savu ģimeni atpakaļ uz Vecpiebalgu, viņu īstās mājas, kas notiek 1913. gada vasarā. Leonīdam Breikšam bija daudz stāstīts par latvisko tēvzemi, nu piecu gadu vecumā viņš to ieraudzīja pirmo reizi tās īstajā daiļumā. Tā nu viņi atgriezās uz Leonīda Breikša mātes vecāku mājām „Pakalnieši.” Leonīda māte visus bērnus aizveda arī uz Vecpiebalgas kapsētu, kur māte mācīja bērniem godāt aizgājušo audžu piemiņu. Saņemot no tēva vēstuli, kurā bija minēts, ka viņš strādā Serpuhovā par tekstilfabrikas saimniecības vadītāja palīgu, aicināja ģimene doties atpakaļ uz Krieviju. Kaut arī Breikšu ģimene atgriezās Krievijā, kur nodzīvoja vēl 7 gadus, šis te Vecpiebalgā pavadītās vasaras iespaidi neizbālēja, tieši pretēji, tie modināja Leonīdā nerimstošas ilgas pēc tēvzemes, radīja piederības sajūtu savai tautai, ko veidoja nacionālā apziņa. 1913. gadā Serpuhovā uzliesmoja šarlaka epidēmija. Saslima gan Leonīds, gan viņa abas māsiņas, Leonīds slimību uzveic, bet māsiņas tā arī paliek dusot Krievzemes smiltainē. 1914. gadā sākoties I pasaules karam Breikšu ģimene pārcēlās uz Maskavu, kur tēvs strādāja pārvaldnieka darbu franču rūpnieka Žiro zīda fabrikā. 1915. gada 8. septembrī piedzima Leonīda mazā māsiņa, kurai tika dots vārdiņš Tamāra Anna.
Tamāra Anna Breikša vēlāk Čaure, emigrēja uz ASV, Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas. Un 1978. gadā publicēja atmiņas par savu brāli darbā, Tamāra Čaure „Dzejnieka Leonīda Breikša 70 gadu dzimšanas piemiņai.” Leonīda Breikša māsa, Tamāra, savā atmiņu grāmatā par brāli, stāsta, ka esot bijis trakums uz dzejoļu rakstīšanu, kas Leonīdam esot iestājies 13 gadu vecumā, bet 14 gadu vecumā 1922. gada 29. decembrī tika iespiest viņa pirmais dzejolis „Ziemassvētku vakarā” laikrakstā „Kurzemnieks.”…
