Ar apzīmējumu “Es” tiek saprasts gan fiziskais ķermenis, gan sociālā identitāte, gan personība, gan arī indivīda zināšanas par sevi. Turklāt pastāv dažādi iespējamie Es – īstais, ideālais, atspoguļotais u.c. Un lai arī cilvēka uzvedība var izpausties dažādi, ikviena Es ietver sevī vienotību un pastāvību. Emocijas, intereses, vajadzības var mainīties, taču tās pieder vienam un tam pašam Es. Personiskais Es ir katra paša priekšstats par sevi, publiskais Es norāda uz apkārtējo uztveri un attieksmi pret indivīdu, turklāt kolektīvais Es attiecas uz indivīda piederību kādai grupai. Eriks Eriksons (1950) psiholoģijā ir ieviesis jēdzienu “identitāte”, kas tiek lietots Es apzīmēšanai visdažādākajās nozīmēs – personiskā un sociālā identitāte, etniskā un nacionālā identitāte, dzimumidentitāte, reliģiskā identitāte u.t.t. Eriksons uzskata, ka identitāte ir “.. sava Es relatīvās stabilitātes un nepārtrauktības apziņa, neraugoties uz indivīda daudzveidīgajām un mainīgajām sociālajām lomām. Identitāte veidojas, apzinoties savas individuālās fiziskās, psiholoģiskās, morālās īpatnības un savu piederību noteiktām sociālām grupām – ģimenei, vienaudžu grupai, skolas klasei u.t.t.”1.
Savukārt, angļu psihologs Henrijs Tedžfels atsevišķi izceļ personisko identitāti un grupas (sociālo) identitāti, norādot, ka pirmā ir indivīda pašuztvere, balstoties uz savām fiziskajām, intelektuālajām un morālajām īpašībām, bet otrā – indivīda pašraksturojums, pamatojoties uz savu piederību noteiktām sociālajām grupām – profesionālajai, reliģiskajai, etniskajai u.c. Par nozīmīgāko Tedžfels uzskatīja tieši pēdējo, izstrādājot sociālās identitātes teoriju, saskaņā ar kuru sociālo identitāti veido zināšanas par savu piederību konkrētai grupai un šīs piederības emocionālais nozīmīgums. Būtiski, ka šai grupai nav obligāti jābūt reālai, tā var būt arī iedomāta.
…
