Lietuvas statūts un tā darbība Latvijas teritorijā

Jaunie laiki, kā uzskata vairums vēsturnieku, apzīmē vēstures periodu pēc viduslaikiem, t.i., apmēram, no 1500. gada līdz aptuveni 1800. gadam Gan sākuma, gan Jauno laiku beigu gads protams ir nosacīti. Daudzas jauno laiku pazīmes bija vērojamas vairākus gadsimtus agrāk. Dažkārt tiek uzskatīts, ka jau itāļu Renesansē atpazīstami agrīni Jauno laiku kultūras iedīgļi. Vēl skaidrāk tie samanāmi Zinātniskajā revolūcijā, un Reformācijā, bet Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ne tikai pavēra Eiropai durvis uz pārējo pasauli, bet radīja Eiropas sabiedrībā, kā vairāk vai mazāk vienotas civilizācijas – eiropieši, apziņu. Galvenās iezīmes: izveidojas centralizētas valstis, līdz ar to priekšplānā izvirzās valsts intereses, nevis dinastijas intereses; reliģiskie jautājumi zaudē savu aktualitāti un aktuālāki kļūst ekonomiskie un politiskie jautājumi; sākas savstarpēja valstu cīņa par politiskās un ekonomiskās ietekmes sfērām; tiek noformulēts starptautiskā stāvokļa līdzsvara princips. Ja XVI gs. vēl it kā turpinās viduslaiku tradīcijas - monarhs cenšas saglabāt iepriekšējo gadsimtu tradīcijas un valstu attīstība vairāk vērsta uz iekšējo sakārtošanos, centralizāciju un reliģisko jautājumu risināšanu, tad jau XVII gs. situācija ir mainījusies. 1618. gadā sākas Trīsdesmitgadu karš. Sākumā tas ir reliģisks konflikts starp katoļiem un protestantiem, taču vēlāk tajā iesaistās arī citas valstis un tas izvēršas par politisku konfliktu starp Franciju un Habsburgiem (Austrija un Spānija) par hegemoniju Eiropā. Ar šo karu sākas koalīciju lielkaru laiks. 1648. g. Vestfāles miers beidz Trisdesmitgadu karu - noformulē politiskā līdzsvara principus, līguma tekstā reliģiskie jautājumi netiek skarti. Visas konfliktā iesasitītās puses smagi ekonomiski cietušas, taču tas arī ir stimuls valsts varai aktīvi interesēties par valsts ekonomisko uzplaukumu. …