Konstitucionālās tiesības kā zinātne ir dažādu uzskatu, mācību un teoriju kopums, kas izklāstīti rakstos, grāmatās u.tml. Tā veic konstitucionālo principu, normu, institūtu, pastāvošo uzskatu un teoriju izpēti. Izpētes rezultātā rodas konkrēti secinājumi, jauni jēdzieni, kategorijas, definīcijas u.t.t.
Latvijā lielākie sasniegumi konstitucionālo tiesību kā zinātnes jomā vērojami 20. gadsimta 20. – 30. gados. Ievērojamu ieguldījumu šajā jomā veicis Kārlis Dišlers, sarakstot tādus darbus kā: “Ievads Latvijas valsts tiesību zinātnē”; “Demokrātiskas valsts tiesību pamati”; “Demokrātiskas valsts pārvalde” u.c.
Pazīstami arī tādi autori kā Lotārs Šulcs, Miķelis Valters, Mucenieks, bet mūsdienās - I. Krastiņš, J. Bojārs.
Konstitucionālās tiesības kā mācību disciplīna – tiek pasniegta dažādu valstu augstskolās kā studiju kurss, kura mērķis ir iepazīstināt studentus ar konstitucionālo tiesību būtību, principiem, tiesisko normu sistēmu gan savā valstī, gan ārvalstīs.
Latvijas Republikas konstitucionālie tiesību avoti ir:
1)Satversme;
2)Likumi, Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru Kabineta noteikumi;
3)MK noteikumi
4)Pašvaldību saistošie noteikumi;
Konstitūcija ir tautas vai valsts pamatlikums, kurš nofiksē valdīšanas raksturu un formu, nosaka galvenos principus, kuriem pakļauta valsts iekšējā dzīve. Būtībā tas ir pamatnoteikums, kurš nosaka sabiedrības un valsts pamatattiecības - augstākais valsts pamatlikums, likums, kas apveltīts ar augstāko juridisko spēku. Konstitūcija darbojas kā tiesiskās sistēmas stabilizators un regulators.…