Literārā pasaka ir izaugusi no vēstītājas folkloras, no tautas pasakas, pārņemdama žanram specifiskos mākslinieciskos īstenības atveides elementus ─ augsta tēlu un sižetu nosacītības pakāpi, nereti arī stāstījuma intonāciju, vienkāršu, nesarežģītu sižetu, fantastiku kā pasaules atainojuma būtisku īpašību, resp., brīnumainais, fantastiskais (pasakainais) pasaules redzējumā, dzīves īstenības norišu uztverē un atveidē. Kā norāda I. Kiršentāle: „jau pašā žanra kodolā iekļauta fantastika, iekļauts brīnumainais kā neatņemama pasakas īpatnība” (I. Kiršentāle ─ 158. lpp.). Literārā pasaka ir prozas žanrs, kas paver neirobežotas iespējas īstenību pārveidojošai spēlei, saglabājot un akcentējot tās dziļākās likumsakarības.
Literāro pasaku vēstītājai folklorai, bez ciešās līdzāspastāvēšanas un ietekmēšanās, kas vērojama visā žanra attīstībā, tuvina arī formas, stilistikas un atsevišķu vēstījuma elementu veidojumi, resp., bez fantastikas un stāstījuma intonācijas tautas un literārajai pasakai ir kopīgs arī lakonisms tēlu raksturojumā un to savstarpējo attieksmju tēlojumā.
Savukārt no vēstītājas folkloras literāro pasaku atšķir tas, ka tai, tāpat kā jebkuram literāram darbam, ir viens noteiks autors, turpretī, kā mēs visi zinām, tautas pasaka ir anonīma. Literārā pasaka ir oriģināls, individuāls, savā būtībā pabeigts un noapaļots mākslas darbs. Pasaules un arī latviešu literatūrā ir vērojams literārās pasakas folklorizēšanās process, kad pasaka, iegūstot lielu popularitāti, sāk dzīvot mutvārdu stāstījumos, līdz ar to tai veidojas varianti. Šāda parādība skārusi atsevišķas Š. Pero, H. K. Andersena, K. Skalbes u.c. rakstnieku pasakas.
Literatūrā pasakas žanrs atmet folklorai raksturīgo tradicionalitāti un anonimitāti gan stilistikā, gan pasaules redzējumā, resp., literārajā pasakā autora individualitāte izpaužas tieši un spēcīgi kā stilā un tematikā, tā darba idejiski mākslinieciskajā virzībā un ētiski filozofiskajā virsuzdevumā, ienāk pārspriedumi un pārdomas. Autorpozīcija ir aktīva, tā nosaka visu mākslas darbu kopumā. Folklorai raksturīgo tipu vietā literārajā pasakā ienāk individuāli, neatkārtojami raksturi. Par svarīgu žanra pazīmi ir kļuvis daudznozīmīgums, asociatīvi bagāts saistījums ar dzīves īstenību, filozofiskums. Lai arī žanrs ir lakonisks, tam piemīt augsta nosacītības pakāpe, un kā raksta I. Kiršentāle: „šķietamā tradicionalitāte tēlu sistēmā,” tajā ir atrodami gan sarežģīti ētiski filozofisku problēmu risinājumi, gan dzīves ainu plašumi, gan dziļi vispārinājumi (I. Kiršentāle ─ 159. lpp.). Par to runājusi arī A. Sakse savās „Atziņās un pārdomās”: „Pasaka ir viens no visvecākajiem un mūžam jauns žanrs. …
