Literatūras vēsture, attīstība Latvijā

Rakstīt – rakt, veidot padziļinājumu reljefā
Senajā Krievijā – rakstu zīmes iespieda uz bērza tāss
Raksts = ornaments – kaut kas uzrakstīts, sens pieraksta veids
Īpašumzīmes – lieto zvejnieki (uzraksti uz laivām, piem., uz pludiņa plāksnes ar uzrakstu “K”). Tās lieto vietās, kur manta atrodas sabiedriskā vietā (lietoja arī kalēji).

Latvijas mežos bija bišu mājas (stropi). Pirms 800 g. Medus un vasks bija viena no galvenajām Latvijas eksporta precēm. Uz stropiem iegrieza īpašumzīmi, ko sauca par birku, kas ir radniecīgs vārds vārdam burts (Burtnieku ezers, Burtnieki – bišsaimnieku apdzīvota vieta).
Birkas – matemātisks jēdziens, fiksēja līgumā, burtkopā, daudzumu
Vārdu literatūra sāk lietot ar grāmatas sarakstīšanu. Pirmā Latvijas teritorijā sarakstītā grāmata ir “Livonijas ordeņa hronika”(1225.g.), bet sarakstīts ir latīņu valodā, jo autors bija baznīcas kalpotājs. Autors ir Livonijas Indriķis (patiesībā, it kā, Henrici). Šajā hronikā aprakstīts Livonijas iekarošanas process 12.gs. beigās un 13.gs. sākumā, līdz 1225.gadam. Par pirmajiem 3 bīskapiem, zemi nosauc par Māras zemi. Uzraksta kā cilvēks, kas skatās no garīdzniecības viedokļa, apraksta, precīzi, tā laika darbojošos personāžus. Rīgas vārds minēts jau 1198.g., kad nogalina Bertoldu (2.Livonijas bīskapu), nevis 1201.g.
Latviešu valodā vārdi, kas saistīti ar reliģiju, nenāk no latīņu valodas, bet gan no senslāvu valodas (piem., baznīca, grēks, grāmata (gramata – lasītprasme)). …