Kursa darba tēma, manuprāt, ir aktuāla, jo spēj parādīt atšķirību starp kriminālsodiem mūsdienās un sodiem Livonijas laikā. Mūsdienās krimināltiesības pieder pie publisko tiesību grupas, kas nozīmē, ka tiesības sodīt noziedznieku pieder tikai valstij, turpretī Livonijas laikā tikai notiek krimināltiesību pāreja no publisko tiesību grupas uz privāto tiesību grupu, un noziedznieka vajāšanu uzsāka nevis valsts, bet cietušais vai viņa dzimts. Arī tiesa noziedzniekus tiesāja tikai uz privātas sūdzības pamata.
Būtiskas atšķirības pastāv arī Livonijas laika sodu sistēmā. Mūsdienās soda mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu, bet panākt lai notiesātie, kā arī citas personas neizdarītu jaunus noziegumus. Galvenais sods ir ieslodzījums, turpretim Livonijas laikā cietums bija ļoti reta parādība, kas vispirms parādījās klosteru tiesībās. Ieslodzījumu kā brīvības ierobežošanas sodu visbiežāk pielietoja pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, lai prezumējamais vainīgais neizvairītos vai netraucētu patiesības noskaidrošanai1, tāpēc šis soda veids kursa darba ietvaros sīkāk apskatīts netiks. Livonijas laikam ir sveša mūsdienu krimināltiesību pamatprasība, lai noziedznieks tiktu ne vien sodīts, bet pēc piespriestā soda izciešanas atkal uzņemts par pilntiesīgu sabiedrības locekli, tādējādi Livonijas laikā pastāvēja t.s. goda sodi, kas aptvēra dažādus soda veidus, kā ilgstošu goda un ar to saistīto tiesību zaudēšanu, dažādus miesas sodus, kuriem piemita apkaunojošs raksturs u.c., pat tad ja tos atļāva noziedzniekam izpirkt.
Būtiska Livonijas laika iezīme ir gandarījuma panākšana privātā kārtā jeb vaidu tiesība, kas tika atzīta par tiesisku pašpalīdzības veidu. Vaidu tiesība jeb asins atriebība pēc savas būtības bija privāta atriebība, kaut arī tika ietverta normatīvajos kopojumos. Asinsatriebība būtu uzskatāma vairāk par dzimts reakciju uz noziedzīgu darbību vai bezdarbību nevis vainīgā sodīšanu.2 Livonijas tiesībās asinsatriebība tīrā veidā vairs nepastāvēja, taču šī institūta princips bija vēl saglabājies. Vācu iekarotāji bija centušies šo parašu tiesību normu izskaust.3 Asinsatriebība sākotnēji, vismaz par smagākiem noziegumiem, netika noliegta, taču pamazām to sāka aizstāt ar tā saucamo kompozīcijas sistēmu. Sākotnēji cietušajam vai aizvainotajai dzimtai bija tiesības izvēlēties vienu no abiem gandarījuma veidiem – iesniegt tiesā prasību par mantisku atlīdzību vai arī uzsākt vaidu karu, vēlākie likumi pilnīgi noliedza asinsatriebību un cietušajam atstāja vienīgi iespēju prasīt ar tiesas starpniecību kompensācijas piespriešanu…
