Aizmuku uz savām Nomentas1 lauku mājām — kā tu domā, no kā? No pilsētas? Nē, no drudža — proti, tā, kas pielavās lēnītiņām. Tas jau bija man pielicis roku, bet es bez kavēšanās liku aizjūgt ratus, kaut gan mana Paulīna2 centās mani atturēt. Ārsts teica, ka tas esot tikai sākums; pulss esot nemierīgs un nelīdzens, tā dabiskā gaita traucēta. Paliku pie sava nodoma aizbraukt. Atkārtoju mana kunga Galliona3 teikto, kurš, līdzko viņam Ahajā sākās drudzis, tūdaļ kāpa kuģī un iesaucās, ka tā esot nevis miesas, bet vietas slimība. (2) To pateicu arī savai Paulīnai, kas man lika pie sirds, lai domāju par savu veselību. Zinādams, ka viņas dzīve cieši saistīta ar manējo, sāku, rūpēdamies par viņu, rūpēties par sevi. Un, kaut gan vecums mani daudzējādā ziņā padarījis drosmīgāku, tomēr atsakos no šīs savu gadu priekšrocības, jo man nāk prātā, ka šajā vecajā cilvēkā ietverts arī vēl jauns, kas ir saudzējams. Un, tā kā nespēju panākt, lai viņa ir drosmīgāka mīlestībā pret mani, viņa panāk, ka esmu centīgāks mīlestībā pret sevi. (3) Cildenām jūtām ir jāpakļaujas un reizēm, kad apstākļi to prasa, tuvinieku labad jāsauc, kaut vai ar mokām, atpakaļ dzīvības dvaša un tā jātur ciet vēl uz pašām lūpām, jo krietnam vīram jādzīvo, nevis cik viņam tīk, bet cik pienākas: kas ne sievu, ne draugu nevērtē tik augstu, lai viņu dēļ ilgāk aizkavētos dzīvē, un iecirtīgi tiecas pēc nāves, tas ir mīkstčaulis. Ja tuvinieku intereses to prasa, dvēselei ne vien tad, kad tā grib mirt, bet arī kad jau sākusi mirt, sev jāpavēl apstāties un izdarīt pa prātam savējiem.
(4) Citu dēļ atgriezties dzīvē ir cēlas dvēseles pazīme; ievērojami vīri to bieži darījuši. Bet arī to uzskatu par augstāko cilvēcību, ja kāds uzmanīgāk glabā savu vecumu, kura lielākais ieguvums ir iespēja izturēties bezrūpīgāk pret sevi un drosmīgāk baudīt dzīvi, zinādams, ka tas kādam no savējiem ir patīkami, noderīgi, vēlami. (5) Turklāt šāda rīcība mums sniedz visai lielu prieku un atalgojumu: kas ir vēl tīkamāk nekā būt sievai tik dārgam, lai tāpēc kļūtu dārgāks pats sev? Tātad mana Paulīna var pieskaitīt man par nopelnu ne vien savas bailes, bet arī manējās.'1
(6) Tu jautā, kā man veicās ar ceļojuma ieceri? Tikko kā atstāju spiedīgo pilsētu un dūmojošo virtuvju smārdu, kuras, kad tās laiž darbā, izverd visus iesūktos indīgos tvaikus līdz ar putekļiem, tūdaļ izjutu pārmaiņu savā veselības stāvoklī. Un cik, tavuprāt, nāca klāt spēka, kad sasniedzu vīna dārzus? Palaists ganībās, metos virsū savam azaidam. No jauna atradu sevi: vairs nebija neuzticamas, domāšanai mazpiemērotas miesas vārguma; ar visu sirdi atkal ķēros pie studijām. (7) Apkārtne te daudz nepalīdz, ja dvēsele nebūs pati savā rīcībā, razdama, kad gribēs, klusumu pašā vislielākajā darīšanu burzmā. Turpretī cilvēks, kas, kārodams mieru, meklē piemērotas vietas, visur sastaps kaut ko tādu, kas viņu izklaidēs. Stāsta, ka Sokrāts kādam cilvēkam, kas sūdzējies, ka ceļošana viņam necik neesot palīdzējusi, atbildējis: «To arī esi pelnījis, jo ceļoji kopā ar sevi.» (8) Ai, cik labi klātos dažiem cilvēkiem, ja viņi aizklīstu projām no sevis!…
