Mūsdienu bērnam un jaunietim skola ir kļuvusi par otrajām mājām. Mācības kā skolēna izziņas darbība sekmē ne tikai viņa intelektuālo, emocionālo, gribas, fizisko attīstību, īstenības daudzveidības izzināšanu, bet veido arī daudzveidīgas sociālās attieksmes, viņa pašizziņas un pašrealizācijas pieredzi.No mācību procesa organizācijas atkarīgi skolēna pārdzīvojumi par mācību procesa personīgo nozīmību. Mācīšanās skolā, iegūt zināšanas un prasmes lietot tās, atrast un apstrādāt informāciju par personīgām vērtībām kļūst tikai aizraujošā izziņas darbības procesā. Personīgi nozīmīga mācīšanās kļūst par nozīmīgu viņa attīstības un audzināšanas līdzekli. Mācību process vienmēr civilizācijas attīstības gaitā bijis audzināšanas līdzeklis.
Ir trīs mācību procesa organizācijas veidi.
Dogmatiskais mācību process ir viens no senākiem mācību procesa veidiem, kas galvenokārt valdīja viduslaikos , tas pastāvēja arī ilgi pirms viduslaikiem un ir saglabājies arī līdz mūsu dienām.
5. gs. nosacīti var uzskatīt par periodu, kad savu nozīmi Eiropā zaudēja romiešu izglītības sistēma un sāka veidoties jauna, atbilstoša kristietības tradīcijām. Iepriekšējos vēstures periodos skola bija galvenokārt bagātnieku privilēģija, bet viduslaiku Eiropā tā kļuva par citas sociālās grupas – garīdzniecības monopolu. Garīdzniecības pasaules skatījums noteica jaunus izglītības mērķus – cilvēku gatavošana debesu valstībai. Raksturīga pazīme viduslaikiem bija baznīcas atzīto autoritāšu cieņa, viņu pausto atziņu bezierunu pieņemšana. Patstāvīga pētniecība tika uzskatīta par ķecerību.
Valdnieki un laicīgie augstmaņi , kuru lielākā daļa viduslaiku sākuma periodos bija neizglītoti un pat analfabēti, ilgu laiku kalpoja kā piemērs priekšstatam par ”tumšajiem” viduslaikiem, taču mūsdienu vēsturnieki uzsver arvien vairāk šī perioda augsto un reliģisko kultūru, universitāšu veidošanos, kā arī tautas mutvārdu kultūru, kas tika nodota no paaudzes paaudzē.
Pirmās skolas izveidojās agrajos viduslaikos klosteru tuvumā ( klosteru skolas, jeb klosterskolas ). Tās dalījās iekšējā un ārējā klosterskolā. Iekšējā bija domāta tiem, kuri savu dzīvi saistīja ar klosteri, bet ārējā sagatavoja turpmākajam darbam laicīgajai dzīvei. Viduslaiku klosteriem bija būtiska nozīme zināšanu saglabāšanā un izplatībā, jo tajos tika glabāti un pārrakstīti antīki manuskripti un grāmatas. …
