Secinājumi
Pēc darba uzrakstīšanas, darba autorēm radās šādi secinājumi:
Šajā grāmatā teikto var salīdzināt ar mūsdienām, piemēram, teikto par Bosu, arī Latvijā pastāv šie Bosi, kuru darbība ir tik klusa, ka to nevar pieradīt, bet var tikai apsriest, kā kurš Latvijas miljonārs ir ieguvis savus līdzekļus, tomēr salīdzinājumā ar Vēbera minētajiem Bosiem, mūsdienās daudziem ir sava politiskā nostāja un aktīva darbība tajā.
Savā politiskajā analīzē M. Vēbers izmanto daudz cilvēcisko izjūtu raksturojumus (godkāre, dusmas utt), kas nav raksturīgs mūsdienās, tagad vairāk izmanto dažāda veida terminus vai vārdus bez emocionālās nokrāsas.
“Ierēdņi bija ieinteresēti, lai arī vadošos amatus, t.i., ministru posteņus, ieņemtu no viņu rindām nākoši cilvēki, proti, lai tas kļūtu par amata paaugstināšanas procesu.” -Mūsdienās aktuāli, ja parafrāzē,piemēram, Latvijā Saeimā, ja esi partijas biedrs, tu nedrīksti, piemēram, būt vienlaicīgi par Piensaimniecības direktoru, jo tādējādi sanāk, ka ir sava veida savtīgi mērķi, gan politikā, gan biznesā, bet abos ir galvenais – gūt peļņu. Te arī var likt paralēles ar vienu Vēbera būtisku citātu:
“Pastāv divi veidi, kā no politikas izveidot profesiju: vai nu dzīvot “priekš” politikas vai arī “no” politikas. Ja dzīvo “no” politikas, tad tā persona cenšas izveidot no tās ieņēmumu avotu, bet ja dzīvo “priekš” politikas, tad – normālos apstākļos – jābūt ekonomiski neatkarīgam no ieņēmumiem, ko tam sniedz politika. “ Tādējādi jābūt Piensaimniecibas direktoram, ja grib dzīvot “priekš” politikas. Mūsdienās parasti politiķi dzīvo “no” politikas, jo otru iespēju bez savtīgiem nolūkiem praktiski nevar realizēt.
Pieminot politiķa raksturojumu vēl joprojām politiķa virzošais spēks ir tiekšanās pēc varas un prieks ir kad šo varu iegūst. Tomēr kad šī var iegūta solījumi, kas tiek doti nevienmēr tiek pildīti, kas liecina par atbildības izjūtas trūkumu. Šīs situācijas atspoguļojums ir redzams gandrīz pēc visām Saeimas vēlēšanām un to par to cik mūsu valdība ir nestabila un cik liels tai ir personiskās atbildības trūkums, liecina nesenā A. Kalvīša valdības maiņa, dažādi korupcijas skandāli utt.
Var piekrist G.Tauriņa viedoklim, ka trūkst valstsvīru un politiķu, kuri nesavtīgi rīkotos politikā, lai uzlabotu valsts un sabiedrības labklājības līmeni, pašlaik valda kolektīvā bezatbildība, jo atbildība nevar būt kolektīva.
Tomēr ir daži M.Vēbera uzskati, kuriem nevar piekrist, piemēram, par pakļaušanos. …
