Māksla un morāle

Mākslas darbs ir mākslinieka dzīves piepildījums. . Piekrītu Ž. Maritēnam, ka cilvēks var būt labs politiķis, mākslinieks, filozofs, bet tajā pašā laikā slikts cilvēks. Es uzskatu, ka visam šajā pasaulē jābūt līdzsvarā varbūt tieši tāpēc izcilākajiem māksliniekiem ir kāds netikums, kas viņus padara par sliktiem cilvekiem, jo varbūt Dievs viņiem devis šo talantu, lai viņiem būtu vieta sabiedrībā, varbūt pretējā gadījumā sabiedrība nespētu pieņemt viņus. Māksla un morāle, kaut gan savā starpā saistītas, tomēr savā būtībā ir šķirtas, jo mākslas vērtība attiecas uz mākslas darbu, bet morāles vērtība uz cilvēku, es to izprotu tā, ka mākslas darba radītāju mēs vērtējam atsevišķi no viņa radītā darba, piemēram, ja mākslinieks ir slepkava, mēs viņu nosodām, bet viņa darbu mēs tomēr apbrīnojam. Sabiedrība it kā „pārslēdz” domāšanu citā līmenī, nošķirot mākslas darbu no tā radītāja. Tomēr tie nav pilnīgi šķirti, jo mākslinieka personība var ietekmēt veidu, kā mēs uztveram mākslas darbu. Tieši tāpēc cilveks ir tik interesanta būtne, jo no vienas puses mēs apzināmies atšķirību starp labo un slikto, un no morāles viedokļa mēs nosodam, novēršamies, bet kādā brīdī mēs nonākam pretrunā paši ar sevi, piemēram, atzīstot, ka glezna, kurā attēlota vardarbība, ir neticami skaista, estētiska no mākslas vērtības viedokļa, bet tas taču mani nepadara par sliktu cilvēku, jo es neatbalstu vardarbību, bet gan izbaudu krāsu salikumus, līniju precīzumu, perspektīvu, gaismas un ēnas harmoniju. …