Ričards Perlofs (Richard Perloff) manipulāciju definējis kā metodi, ar kuras palīdzību tiek ietekmēti un kontrolēti indivīdi vai indivīdu grupas, prasmīgi izmantojot verbālo un neverbālo komunikāciju (Perloff, 1993). Savukārt Lerijs L. Bārkers (Larry L. Barker) un Debora A. Bārkere (Deborah A. Barker) manipulāciju definējuši kā centienus sasniegt mērķi, ietekmējot un kontrolējot publiku (Barker, Barker, 1993). Atšķirības starp abām definīcijām ir tikai niansēs, pirmajā manipulāciju definējot kā metodi, otrā - kā centienus sasniegt mērķi, taču jēdziena saturs no tā nemainās, un nemainīgi ir arī manipulācijas jēdziena atslēgas vārdi - ietekmēt un kontrolēt.
Falboss (Falbos) piekrišanas - ieguvumu tipoloģijā (compliance - gaining typology) runā par atsevišķu manipulācijas veidu - manipulāciju ar domām, tas ir, runātājs liek publikai būt pārliecinātai par to, ka tas, ko viņš saka, ir publikas pašas, nevis viņa domas (Perloff, 1993). Šeit parādās manipulācijas saistība ar tādu procesu kā pārliecināšana, un pamatoti, jo manipulācija ir viena no pārliecināšanas tehnikām. Tāpēc, lai izprastu manipulācijas lomu un nozīmi publiskās uzrunās, darbā tiks apskatīts arī teorētiskais materiāls par pārliecināšanu.
Perlofs pārliecināšanu definē kā aktivitāti vai procesu, kura laikā komunikators cenšas izmainīt citas personas vai personu grupas uzskatus, attieksmi vai uzvedību, izmantojot ziņojumu tādā kontekstā, kur pārliecināmajam tomēr ir neliela izvēles brīvība (Perloff, 1993). Pārliecināšanai, līdzīgi kā daudziem jēdzieniem, joprojām nav vienotas definīcijas, tāpēc vienkāršoti var teikt, ka pārliecināšana ir komunikācijas process, kura mērķis ir ietekmēt klausītāju un mudināt viņu uz runātājam vēlamu rīcību. …
