Māra Zālīte (dz. 1952.18.II Krasnojarskā, Krievijā) - dzejniece, dramaturģe, esejiste, sabiedriska darbiniece. Dzimusi politiski represēto ģimenē. 1956. gadā atgriezās Latvijā un bērnību pavadīja Slampes Kalna Ķivuļos. Beigusi Murjāņu sporta internātskolu (1970.gads), LVU Filolozofijas fakultāti Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1975. gads). Strādājusi RS par tehnisko sekretāri (1974.-75.gads) un referenti (1975.-79. gads). Vadījusi Rīgas jauno literātu studiju (1980.-82. gads), bijusi dzejas konsultante žūrnālā «Liesma» (1977.-90. gads), žurnālā «Karogs» galvenā redaktore (1989.-2000. gads). Kopš 2000.gada Latvijas Autoru apvienības prezidente. Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja (kopš 2002. gada). LZA goda locekle (1998. gads). Saņēmusi vairākas literāras prēmijas: V. Majakovska (Gruzijā 1982. gadā), A. Upīša (1985.gadā), 0. Vācieša (1989.gadā), Aspazijas (1992.gadā), G. Herdera (Vācijā 1993.gadā). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995.gadā). Pirmā nozīmīgā publikācija - dzejolis «Balādīte» žurnālā «Karogs» 1972.gadā (1. nr.). Dzejoļu krājums «Vakar zaļajā zālē» (1977.gadā) un «Rīt varbūt» (1979.gads) atklāts 70. gadu jaunatnes koptēls ar tai raksturīgu dzīvesveidu un problemātiku. Šīs dzejas liriskais «es» atspoguļo sabiedrībā valdošās nihilisma un atsvešinātības tendences. Vadmotīvs - personības veidošanās problēmas, dzīves jēgas meklējumi. Indivīda un sabiedrības vērtību kritēriji - ētiskais progress, garīgums, radoša aktivitāte. Saturiski un intonatīvi daudzveidīgajā krājumā «Nav vārdam vietas» (1985.gadā) parādību konkrētais tēlojums saistīts ar filozofiskiem vispārinājumiem. Dzejnieces personība visspēcīgāk atklājas simboliskajā Mātes - dzīves sakārtotājas un harmonizētajās tēlojumā, dziļajā piederības apziņā savai zemei un tautai. Tautas likteņtēma vismonolītāk skan krājumā «Debesis, debesis» (1988.gads) - dziļa traģisma piesātinātajā dzejā par gadsimtu verdzībā pazemotās latviešu tautas postu un sāpēm, tās brīvības alkām un cerībām. Dramatiskām kolīzijām bagātā 90. gadu pieredze koncentrēta krājumā «Apkārtne» (1997.gads). Apkārtnes tēlā ietvertā cilvēka un viņa laika problēma atklājas asos kontrastos starp brīvības apziņu un haosu, cerībām un to zudumu, atmodas laika ideālu gaišumu un garīgu depresiju. Zālītes dzejai raksturīga intonatīva daudzveidība, formai - konkrēta tēlainība, tautas valodā sakņota izteiksmes vienkāršība un dabiskums. Izd. dzejoļu krāj. bērniem «Deviņpuikuspēks» (1985), izlases skolu vajadzībām «Vai tu vēl turies?» (1993.gads), «Dzejas izlase» (1997.gads). Komponētā dzeja apkopota krāj. «Dziedināšana» (1996.gads). 80. gados Zālīte pievērsās dramaturģijai. Tajā risināti globāli jautājumi, sintezēti vienlaikus darbojošies aktuālie un pārlaicīgie motīvi. Arhetipālas situācijas, mītiskas pasaules atmosfēra saplūst ar 20. gs. konkrētību. Lugā «Pilna Māras istabiņa» (per. un t-ri 1983.gadā, grām. 1987.gadā) dominē indivīda un sabiedrības atbildības problēma, meklēti cēloņi cilvēces degradācijas procesam. Darbība risinās divos plānos - sadzīviskajā un simboliskajā. Lugā «Tiesa» (per. 1984, t-ri 1985.gadā, grām. 1987.gadā) tautas degradācija parādīta kā nežēlīgas verdzības rezultāts. Otrs motīvs - cilvēciskā tieksme pēc laimes, pēc brīvības. Šis motīvs saistīts ar vienotības ideju, kas ietverta dziesmā - tautas garīgā spēka un nākotnes cerību simbolā. Lugā «Dzīvais ūdens» (per. 1987.gadā, t-ri 1988.gadā, grām. 2001.gadā) mītiskā un aktuāla sintezē izpaužas vistiešāk. Pamatkonflikts - starp patiesību un meliem. Atklāts melu teorijas antihumānais raksturs. Indivīds tiek nostādīts konfliktsituācijās - izvēles priekšā starp patiesību, pienākumu, ilgām, mīlestību, kas ir savstarpēji saistītas parādības.…
