Mihaila Bulgakova romāns “Meistars un Margarita” ir ļoti savdabīgs, un tajā pašā laikā ļoti interesants un oriģināls darbs. Autors tajā ir ielicis ļoti daudz izdomas un fantāzijas, tādējādi padarot savu pēdējo darbu par unikālu un neatkārtojamu. Brīžiem liekas, ka autoram ir neizmērojama fantāzija, ka dažādi brīnumainie notikumi nekad nebeigsies un tālāk notiks aizvien vairāk un vairāk brīnumainu un neiedomājamu lietu. Kaut gan pats autors pie sava darba atgriezās vairākas reizes, uzskatīdams, ka tajā vēl var veikt dažādus uzlabojumus, man šis darbs likās ļoti pārdomāts un izstrādāts tādējādi visus sīkumus un nianses sasaistot loģiskā sistēmā. Sākumā, lasot dažādos notikumus un situācijas, stāstījums likās saraustīts un bez jebkādas saistības. Tā piemēram, atsevišķi, pa vidu ieliktās nodaļas par Ponciju Pilātu. Šīs nodaļas likās pilnīgi bez pamata un loģiskas sasaistes ar visu pārējo romāna sižetu. Vēlāk tas viss ļoti veiksmīgi tika savienots un sakārtots. Šis sadalījums man likās ļoti interesants un savdabīgs, sadalot grāmatu it kā divās nesavienotās daļās, bet beigās tās sasaistot kopā. Lai gan romāna nosaukums ir “Meistars un Margarita”, mani ļoti izbrīnīja tas, ka nosaukuma varoņi neparādījās ļoti ilgi. Īpaši Margarita, kura romāna sižetā parādās ļoti vēlu, bet beigās palika tiešām par galveno varoni. Pēc manām domām Margaritas tēls tikai parādīts ļoti spilgti un interesanti. Margarita, kā iemīlējusies sieviete un vēlāk pazaudējusi savu iemīļoto un pēc tam dzīvojot pārticīgu, bet nelaimīgu dzīvi; un Margarita – Sātana balles karaliene.
Margarita kā konkrēts tēls romānā parādās tikai grāmatas vidusdaļā, lai gan agrāk meistars tika viņu pieminējis un stāstījis par viņu, kā savu mīļoto sievieti savam psihiatriskās slimnīcas kaimiņam Ivanam. Viņš stāstīja par savu mūža mīlestību, sievieti, kuras vārdu viņš atteicās nosaukt kā vēlāk izrādījās, tā tiešām bijusi Margarita. Meistars un Margarita satikās pavisam nejauši, bet tas arī izrādījās liktenīgi. Meistaru piesaistīja viņas dzeltenās puķes, kuras viņa nesa rokās, bet tad, kad Margarita uz viņu paskatījās, viņš saprata, ka “..pa to virzījās tūkstošiem cilvēku, bet es jums galvoju, ka viņa redzēja tikai mani un paskatījās ne vien ar satraukumu, bet pat ar tādām kā sāpēm. Mani satrieca ne tik daudz viņas skaistums, cik neparastā, neredzētā vientulība viņas acīs”(134.lpp). Tā nu, likteņa vadīti, viņi abi satikās un abi bija pārliecināti, ka mīl viens otru jau sen: “Ivanam kļuva zināms, ka viesis un viņa slepenā sieva jau pirmajās pazīšanās dienās bija nosprieduši, ka Tveras ielas un šķērsieliņas stūrī viņus savedis kopā pats liktenis un ka viņu ir radīti viens otram uz mūžīgiem laikiem”.…
