Kā K. Markss, tā arī F. Engelss uzskatīja, ka, pārejot no privātīpašuma principa uz kopmantniecību, no šķiru sabiedrības – uz bezšķiru sabiedrību, izzudīs cilvēku apspiešana, ekspluatācija, un līdz ar to izzudīs, atmirs arī šīs kundzības instrumenti – valsts un tiesība. Viņi abi gan atzīst, it sevišķi vēlīnākos darbos, ka pāreja no vecās sabiedrības uz jauno nenotiks vienā mirklī, līdz ar sociālistisko revolūciju un kādu laiku valsts un arī tās tiesiskie institūti būs vajadzīgi. Būs zināms pārejas periods, kurā tiks pilnībā salauzta veco, ekspluatatoru šķiru pretestība un revanša mēģinājumi, kā arī izskaustas visas vecajai iekārtai raksturīgās privātīpašnieciskumā sakņotās paliekas cilvēku apziņā, bet pats galvenais – atbrīvotais darbs nemitīgi un bez ierobežojumiem attīstot ražotājspēkus radīs materiālo labumu pārpilnību, kuras apstākļos tikai īsteni arī varēs dzīvot pēc principa: katram pēc vajadzībām. Tātad arī neko nevajadzēs ierobežot, cilvēki arī netieksies ne pēc kādām neproduktīvām, nesaprātīgām lietām un tiesības tiešām arī nebūs vajadzīgas un atmirs.