Viens no galvenajiem pavērsiena punktiem kopējas ārējas politikas attīstībā bija Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums), kas stājās spēkā 1993.gadā. Parakstot Māstrihtas līgumu, ES dalībvalstis uzņēmās saistības veidot kopēju ārpolitiku, ieņemot vienotu nostāju attiecībās ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Kopējās ārpolitikas izveidošanas mērķis bija nostiprināt ES identitāti starptautiskajā arēnā, kā arī sekmēt ES kopīgo vērtību izplatīšanos ārpus tās robežām.
Tieši Māstrihtas Līgums ievieš subsidiaritātes principu, lai Kopiena rīkotos tikai savu pilnvaru robežās. Faktiski „jomās, kas nav ekskluzīvā Kopienas kompetencē, tā rīkojas saskaņā ar subsidiaritātes principu un vienīgi tad, ja dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt paredzētās darbības mērķus, bet to var vieglāk veikt Kopiena paredzētās darbības apjoma vai rezultātu dēļ”
Referātā noskaidrosim, kapēc bija vajadzīga Eiropas Savienība, kadi bija tās merķi un uzdevumi. Vai Māstrihtas līguma vsi punkti bija izpildīti sekmīgi. Kādi likumi tika pieņemti, lai papildinatu Māstrihtas līgumu.
Ideja par vienotu Eiropu kādreiz bija tikai sapnis filozofu un fantastu prātos. Piemēram, Viktors Igo, humānisma ideālu iedvesmots, sapņoja par miermīlīgām „Eiropas apvienotām valstīm”1. Šo sapni aptumšoja divi briesmīgi kari, kas izpostīja kontinentu 20. gadsimta pirmajā pusē. Taču Otrā pasaules kara gruvešos radās jauna cerība. Cilvēki, kuri kara laikā pretojās totalitārismam, bija cieši apņēmušies izbeigt naidu un sāncensību starp Eiropas valstīm un panākt ilgstošu mieru bijušo ienaidnieku starpā.
Šis drosmīgais un cēlais solis bija ļoti veiksmīgs. Tas aizsāka vairāk kā 50 gadu ilgu miermīlīgu sadarbību starp Eiropas Kopienu dalībvalstīm. …
