Cilvēks ir neatsverama dabas sastāvdaļa, kurš veidojas un attīstās ciešā sasaistē ar to. Pirmā vide, kuru uztver bērns, ir apkārtējā vide, dabas vide. Bērns dabā apgūst savu pirmo un neatkārtojamo sensoro pieredzi, tāpēc ir svarīgi katrā bērnā audzināt saudzīgu un draudzīgu attieksmi pret visiem dabas, ekosistēmas iemītniekiem, kā arī rosināt bērnus saskatīt dabas ētiskumu, skaistumu, vienkāršību un ar radošām darbībām paust gūtos iespaidus, radot jaunu pieredzi.
Šobrīd pastāv uzskats, ka pedagogs bērnu pirmsskolā sagatavo dzīvei, ļaujot bērnam pētīt, izzināt, kļūdīties un sākt no jauna, ļaujot domāt, ko var darīt savādāk, lai bērns sasniegtu nosprausto mērķi.
Tomēr mūsdienās – divdesmit pirmajā gadsimtā – jautājums par bērna un dabas attiecībām ir kļuvis par svarīgu psiholoģiski pedagoģisku problēmu, jo daba gan laukos, gan pilsētā attālinās no bērna. Savukārt, pirmsskola ir tā vieta, kura vēl var palīdzēt bērniem nokļūt un darboties tuvāk dabai, izmantot dabu savā labā un no dabas mācīties. Mācīties no dabas var gan krāsas, gan ritmu, gan matemātiku, gan valodu, gan vienkāršību.
…