Katrs no mums kādreiz ir aizdomājies; kas ir laime un kur tā slēpjas, bet rast kopējo atbildi uz šo filozofisko jautājumu ir neiespējami, jo katrs zem vārda “laime” saprot kaut ko savu. Viens meklē laimi draugos, otrs mīlestībā, trešais izpriecās, bet ceturtais saka, ka laimes vispār nav. Jā, nav pasaulē saskaņotības, bet varbūt tās nav mūsos?! Kā Bulgakovs teica savā romānā Suņu sirds: “Разруха не в клозетах, а в головах”, šis izteiciens latviski varētu skanēt šādi: Haoss ir galvās, nevis apkārtnē.
Pasaulē bija divi cilvēki, kuri dzīvoja dažādos laikos un diametrāli pretējās debespusēs, tomēr laimi izprata līdzīgi. Viens no tiem ir Sidhārtha Guatama – Buda ( kas nizīmē no sanskrita val. Buddha – apskaidrotais, atmodinātais [1, 85] ), Austrumu reliģijas – budisma, pamatlicējs, otrs Eiropas filozofs, kurš ieviesa jēdzienu “Pasaules griba” A. Šopenhauers. Viņš uzskatīja, ka visaptverošā griba dabā izpaužas kā neapzināta aktivitāte un iemiesojas tajā. Mēs varam nojaust un censties apjēgt, ka patiesībā aiz šīs parādību pasaules slēpjas griba kā lietu būtība. Griba kā lietu būtība vispārinājumā vienmēr ir potenciāls spriegums, jo tā cenšas izrauties no lietu un parādību čaulas un atgriezties sevī. Šim spriegumam ir tendence samazināties, ja notiek pāreja no atsevišķa individuālā uz vispārīgo. Tāda virzība izpaužas, piemēram, vairošanās tieksmē: katrs indivīds rada sugu kā vispārīguma pakāpi, turpretī atsevišķais ir pasaules gribas realizācijas zemākā pakāpe. Tas nosaka arī cilvēka dzīvi, kurā pasaules gribas spriegums parādās kā ciešanas un bēdas. Atvieglojumu viņš var gūt “vispārinoties” – atsakoties no tā, kas viņā īpatnējs, atsevišķs, un tuvojoties vispārīgajam.…