Mēra epidēmijas Latvijā un pasaulē

Mēra epidēmijas palielināja māņticību, piemēram, balstoties uz latviešu ticējumiem, vajadzēja mājās turēt melnas govis, melnus zirgus un melnas vistas, lai mēris ietu paiet garām mājai, un palēnināja sociālās, ekonomiskās un reliģiskās dzīves attīstību, tomēr tās veica ieguldījumus mākslā un kultūrā, piemēram, sāka attīstīt renesanses idejas, kā arī medicīnas attīstībā, īpaši klasiskajā grieķu medicīnā. Piemēram, 1363.gadā Gijs de Šoliaks (Guy de Chauliac, 1300-1368) secināja, ka visas mēra formas – buboņa un septiskā (inficējas caur ādu (inficētas blusas kodums)), kā arī plaušu (inficējas ar pilieniem gaisā) – ir viena un tā pati slimība, kā arī 1894.gadā japāņu bakteriologs Kitasato Šibasaburo (Kitasato Shibasaburo, 1853-1931) un franču bakteriologs Aleksandrs Jersins (Alexandre Yersin, 1863-1943) atklāja mēra izraisītāju – baktēriju Yersinia pestis.
Mūsdienu cilvēkiem ir jābūt informētiem par šiem vēstures notikumiem, jo infekcija vēl joprojām ir sastopama, īpaši Āfrikas nabadzīgajās valstīs. Hendriks Poinars (Hendrik Poinar, 1969), molekulārās evolūcijas ģenētiķis, uzskata, ka mēris var atgriezties modernajā pasaulē, jo pasaulē mīt 200 grauzēju sugas, kas pārnēsā Yersinia pestis, kā arī iegūt rezistenci pret mūsu pielietotajām antibiotikām.
…