Pēc kontinentālā ledāja atkāpšanās meži klāj apmēram 45% sauszemes teritorijas. Kopš seniem laikiem mežs ir nodrošinājis cilvēkus gan ar medījumu, gan būvmateriāliem, gan siltumu. Tas bija patvērums un iztikas avots aizvēsturiskām sabiedrībām – cilvēki mežos vāca augus, riekstus, ogas, ieguva šķiedras. Attīstoties zemkopībai, mežus sāka izcirst, lai atbrīvotu zemi tīrumiem. Sākoties mašinizētai ražošanai, koksne kļuva par nozīmīgu rūpniecības izejvielu un sākās mežu rūpnieciskā izmantošana. Kopš tiem laikiem mežu platība uz zemes ir samazinājusies par vienu trešdaļu, un tie klāj vairs tikai 33% sauszemes platības. Palielinoties pasaule iedzīvotāju skaitam, aug pieprasījums pēc zemes un koksnes. Bijušajās mežu teritorijās tagad ir lauksaimnieciskā zeme un pilsētas, rūpniecības uzņēmumi, ceļi. Mežu platības samazinās tādēļ, ka to augšanu traucē atmosfēras piesārņojums, skābie lieti, mežu ugunsgrēki.
Pasaulē rūpnieciskie meži ir koncentrēti divās joslās. Pirmo joslu veido mērenās joslas skujkoku, jauktie un platlapju meži, kuri atrodas galvenokārt ziemeļu puslodē – Kanādā, ASV, Krievijā, Ziemeļeiropas valstīs. Otro joslu veido mitrie ekvatoriālie un tropiskie meži Centrālāfrikā, Dienvidaustrumu Āzijā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā.
Abu šo joslu meži atšķiras pēc koku sugu sastāva un izmantošanas. Mērenās joslas mežos pārsvarā aug tā saucamās “mīkstās koksnes” koki – priedes, egles, lapegles u. c., no kuriem ražo galvenokārt zāģmateriālus un papīru. Lapu koku koksne noder finiera un mēbeļu ražošanai. Ekvatoriālo un tropisko koku sugu cietā koksne ir vispieprasītākā. To izmanto augstas kvalitātes mēbeļu un apdares materiālu ražošanai. Diemžēl šo dārgo un vērtīgo izejvielu daudzās mazattīstītās valstīs izmanto galvenokārt kā kurināmo. Nesaudzīga ekvatoriālo un tropisko mežu izciršana var būtiski ietekmēt gāzu sastāvu atmosfērā, jo meži ir galvenās planētas “plaušas”.…
